Posts tagged Romantika

Starp tevi un mani

Es aizveru acis, atslābinos savā lielajā, mīkstajā krēslā, aizveru acis, un lēni, lēni dodos šajā ceļojumā…

Tu esi tā, par ko ir šis sapnis, tu esi tā, ko šobrīd es visvairāk vēlos…. Tev ir skaisti, gari, melni mati, nelielas, sarkanas, kaislīgas lūpiņas. Tākā es esmu gara auguma puisis, tevi nevaru nosaukt ne par pāraāk īsu vai pārāk garu meiteni, tu esi tieši tāda, kā man patīk… Un arī tavas krūtis man šķiet pašas skaistākās — tās atgādina divas vēl neiepazītas planētas, tur lielajā visumā… Es lēnām, pienāku tev klāt, noskūpstu tavu maigo kakliņu, tad maigi ar zobiņiem iekožos tavā ausu ļipiņā…

Es iečukstu tev austiņā “Es gribu būt tavs”. Tad tu man cieši apliec rokas ap vidukli, un mēs sākam kvēli skūpstīties…

Lēnām, lēnām es atpogāju tavu gaiši zilo blūzīti un sāku glāstīt tavas krūtis… Man šķiet, ka tevī tas iedveš patīkamas izjūtas, un arī mani tas uzbudina… Mani skūpsti lēnām, lēnām sāk slīdēt uz leju, nu jau es esmu ticis, līdz tavām krūtīm. Ar pirkstu galiņiem, es maigi glāstu tavu vēderiņu, bet manas siltās lūpas pieskaras taviem krūšu galiņiem. Tu jūti, kā mani zobiņi vieglītēm iekožas tajos, pakāpeniski uzbudinot tevi aiz vien vairāk un vairāk… Pēc brītiņa es novelku savu pelēki svītraino kreklu un tavas džinsu bikses. Noskūpstu tavas apburošās lūpas un lēnām, lēnām atkal dodos uz leju… Tu jūti, kā mans mēles galiņš pieskaras tavam kakliņam, tad pleciem un atkal krūtīm. Tad mani skūpsti sāk slīdēt zemāk un zemāk… Nu jau es skūpstu tavu jauko vēderiņu un pa brīžiem pieskaros nabiņai. Mani pirksti glāsta visu tavu ķermeņi, un tu jūti kā tie lēnām, lēnām sāk doties uz tavu visintīmāko vietiņu. No sākuma tie nedaudz paiet zem tavām mazajām biksītēm, tad atkal pieskaras tavai nabiņai, līdz visbeidzot tie noglāsta tavas kaunuma lūpiņas…. Tad es lēnām, lēnām novelku tavas mazās biksītes un tu sajūti, kā mana siltā mēlīte nedaudz ieslīd tevī iekšā… Ar pirkstiņiem es glāstu tavas kaunuma lūpiņas, tavu dibentiņu, gurnus… Mana mēlīte tiecās tevī ar vien dziļāk un dziļāk. Tu sajūti, kā tā pieskarās tavam klitoram, tu ižūti, kā tā tevī brīžiem veido taisnas, bet brīžiem apļa veida kustības… Ik pa brītiņam es ieslidinu tevī arī savus pirkstiņus, kas aizniedzās līdz pat tavam G punktam… Šķiet, tevī paverās vispasaules labsajūta un es dzirdu, ka tava elpa pamazām kļūst ar vien straujāka un straujāka…

Arī mani tas ir ļoti uzbudinājis un tā vien abiem mums gribētos, lai šis laiks, šis mirklis, bet varbūt tikai sapnis, nekad nebeigtos…

Sekss stāstu Iesūtīja: mrg

Comments (6) »

Kaisle

Tā bija maza, bet mājīgi iekārtota istabiņa.
Gaisā virmoja ziedu un sveču smarža. Skanēja noslēpumaina, intriģējoša un uzbudinoša melodija. Viņš gribēja iedegt gaismu, bet viņa apturēja, sakot – nevajag, es tūlīt ieliešu mums vīnu. Ar vīna glāzēm rokās, lēni gurnus šūpojot mūzikas ritmā, viņa tuvojās, skatīdamās tieši viņa izaicinoši spītīgajās acīs.
Pārvarēdama pati savu biklumu un aizspriedumus, jo šovakar viņa gribēja aizmirst visu, ļaujoties savai mežonīgajai kaislei. Šoreiz viņa to gribēja visam par spīti, pat doma, ka viņu pēc tam vairs varbūt nekad neredzēs, nespēja atturēt. Visa viņas būtība alka pēc viņa.
Viņš stāvēja un uzlūkoja viņu izbrīnas pilnām acīm, tādu viņu bija redzējis reti kurš. Viņš vēroja kā viņa tuvojas, kā mirdz viņas acis, kā sveču gaisma rotaļājas ar viņas augumu.
Viņam patika, bet viņš bija spītīgs un gribēja būt noteicējs vienmēr. Viņas lūpas pieskārās glāzei un, iedzērusi vienu malku viņa nāca arvien tuvāk. Lēni, bet pārliecinoši, jo kaut kas bija licis viņai domāt, ka to grib ne tikai viņa. Viņa bija pamanījusi kā iekāres uguntiņas deg viņa acīs, kad viņš paslepus viņu vēroja. Bet viņš vilcinājās un pat nepakustējās, lai viņai tuvotos. Varbūt viņš baidijās apdedzināties viņas kaisles ugunīs, bet pašreiz viņa to vienkārši vairs nespēja savaldīt un bija to izlaidusi brīvība.
Viņa paņēma no viņa rokām neizdzerto vīna glāzi un nolika to uz grīdas. Viņas lūpas dega kaislē, nespējot izturēt vilcināšanos. Viņš bija pārsteigts par šādu uzdrīkstēšanos un spītīgi gaidīja cik ilgi viņai vēl pietiks drosmes un pacietības. Ar rokām satverdama krekla apkakli, viņa kvēli viņu noskūpstija. Tā bija viena vienīga sekunde, kad rokas atrāva viņa kreklu tā, ka visas pogas noplīsa un aizlidoja kur pagadās.
Viņa skūpstija, glāstija viņa ķermeni, bet viņš stāvēja kā sastindzis pat nepieskaroties.Viņa noskūpstija viņu vēlreiz un juta, ka uz viņa pieres ir izsitušās mazas sviedru lāsītes.
Viņa bija pamanījusi arī to, ka viņa ķermenis viegli trīcēja iekārē, bet viņš tik ļoti negribēja to izrādīt. Labi, ja jau reiz viņš ir tik nejūtīgs, man arī nevajag – viņa pie sevis nodomāja. Viņa pagriezās, paņēma savu vīna glāzi un, tik pat vēsi kā viņš bija stāvējis visu šo laiku, kad Viņa bija ļāvusi vaļu savai kaislei, devās uz terasi pavērot saulrietu….
Viņš apjuka, kad atguvās un redzēja kā viņa attālinās. Tagad bija viņa laiks, jo situācija bija kļuvusi ne gluži tāda kā viņš bija iecerējis.
Viņš klusi piegāja pie viņas. Uzlicis rokas uz viņas pleciem un pieliecies pie kakla viņš pieskārās tam ar mēles galiņu. Ar liegām roku kustībām apņemdams viņas gurnus, viņš piekļāvās cieši klāt. Veroties saulrietā viņa nebija pamanījusi viņa tuvošanos un pieskāriens neviļus lika aizrauties elpai, izjūtot viņa auguma pieskārienu vieglas trīsas no jauna pārņēma viņas augumu.
Viņa piekļāvās viņam un ļāva noticēt, ka viņš ir uzvarējis. Viņa ļāvās viņa maigajām rokām, bet iekšēji vēl joprojām bija nikna un aizvainota. Domās viņa sevi nolādēja par pašas pārdrošību un sasodīto kaisli. Viņa gribēja ienīst visu vīriešu dzimumu par to, ka atkal un atkal viņi modināja viņā šīs izjūtas. Bet viņa to nespēja, jo tāda bija viņas daba.
Viņa bija gatava atdot visu savu kaisli, bet pretī gribēja saņemt to pašu. Un tas cik vēss viņš bija pirms brīža neļāva viņai vairs atbildēt ar pilnu atdevi. Viņa atrāvās un teica – nevajag jau sevi tā piepūlēt manis dēļ, ja jau pats nevēlies! Nemaz nedomā, ka viens Tavs pieskāriens liks man visu aizmirst! – viņa nodomāja.
It kā saprazdams viņas domu, viņš pie sevis nodomāja – Kaut kas šajā spēlītē ir jāpielabo! Ar spēcīgu tvērienu viņš pievilka viņu sev klāt un, pirms viņa uzsāka protestēt, aizspieda viņas lūpas ar savējām. Viņa necentās atbildēt vēl mēģinādama izrauties. Taču viņš to nepieļāva un lēnām, gandrīz vai uzstājīgi sāka pogāt viņas blūzītes pogas, līdz beidzot tā bija vaļā. Viņa sajuta kā pirksti pieskaras krūšu galiem, sākot tos glāstīt. Sajutuši kutinošo pieskārienu tie strauji pārvērtās lielos šokolādes zirnīšos.
Šādas izmaiņas kā lavīna aizrāva līdz visu viņas būtību un viņa ļāvās glāstiem, skūpstiem, kas kļuva arvien svelmaināki un jutekliskāki. Iekšējā apņēmība būt nelokāmai kaut kur pazuda un viņa piekļāvās viņam ciešāk.
Viņš pacēla viņu uz rokām un aiznesis līdz gultai, lēni kopā ar viņu atgūlās tajā. Viņa rokas glāstoši atbrīvoja viņas augumu no drēbēm līdz viņa bija pilnīgi kaila, tad mērķtiecīgām kustībām arī viņš atbrīvojās no savām drēbēm. Pieplacis pie viņas ķermeņa, lūpas viegli slidinot pa viņas kaklu uz leju, līdz vēlreiz tās aizskarā piebriedušos krūšu galus, viņš sāka tos maigi skupstīt. Viņa roka uzmanīgi pietuvojās Viņas klēpim. Sajutusi viņa roku, viņa klusu ievaidējās. Ar savu kāju, it kā nemanot, pavērdams viņas kājas viņš ieslīdēja starp tām.
Viss viņa organisms bija uzbudinājuma pārņemts un ātri, bet maigi viņš iegāja viņā. Viņa juta ienākam viņu sevī un instinktīvi sasprindzinājusi savus muskuļus, apņēma to tā pat kā ar rokām bija apņēmusi viņa spēcīgo ķermeni. Viņi uzsāka lēnām un dziļām kustībām kustēties, pielāgojoties viens otram līdz tas pārgāja ātrās drudžainās kustībās, kas mijās ar nebeidzamiem skūpstiem un glāstiem.
Vairs nebija nedz laika, nedz telpas, nedz kā aizliegta. Viņa iekliedzās un viņas ķermenis nodrebēja. It kā to būtu gaidījis arī viņš nodrebēja un, skaļi ievaidēdamies ar neprātīgu spēku iekļāva viņu savos apskāvienos. Viņa sajuta savā klēpī iebrāžamies spēcīgu straumi, kas viņā radīja baudas kalngalu, kurš tik ilgi bija gaidīts. Viss viņas augums trīsēja no labsajūtas un katra šūniņa centās iegūt pēc iespējas vairak baudas, sniedzot to arī viņam līdz pilnīgam spēku izsīkumam.
Līdz beidzot viņi klusi un mierīgi aizmiga viens otra apskāvienos…

Sekss stāstu iesūtīja: mrg

Leave a comment »

Ko vīrietim nozīmē romantika

Ieteikums Nr.1. Negaidiet un nepieprasiet neko pretī!
Piemēram, jūs esat sagatavojusi gardas vakariņas iemīļotajam vīrietim, skaisti uzklājusi galdu, radījusi atbilstošu romantisku apgaismojumu, uzģērbusi kārdinošu kleitu. Atnāk jūsu izredzētais, atnes šokolādi un ziedus. Jūs sēžaties pie vakariņu galda, baudāt ēdienu, dāvājat viens otram skūpstus, apskaujaties. Viss ir labi, vakars paiet ļoti romantiskā gaisotnē, bet pēkšņi jūs pieejat pie vīrieša un maigi sakāt: “Dārgais, palīdzi man nomazgāt traukus!” Viss, ar to romantika vīrietim ir beigusies. Ja patiešām vēlaties dāvāt savam mīļotajam romantisku vakaru, atpestiet viņu no šīm banālajām ikdienišķajām lietām!

Ieteikums Nr.2. Uzņemieties kāda pasākuma organizāciju!
Ar braucienu, pikniku un ceļojumu organizēšanu parasti nodarbojas vīrieši. Ja jūs pēkšņi uzņemsieties visus organizatoriskos pienākumus un sagādāsiet mīļotajam pārsteigumu, piemēram, dzimšanas dienas ballīti, braucienu slēpot, tas būs ļoti romantiski. Jūs parūpējaties par viņu, uzņematies visas grūtības, un viņš var dalīt šo prieku ar jums. Lūk, tā ir īsta romantika!

Ieteikums Nr.3. Pievienojiet nedaudz humora!

Vīrieši nav sajūsmā par sentimentālām mīlestības izpausmēm, bet ja jūs tām pievienosiet nelielu humora devu, būs jau pavisam cita lieta. Veidu, kā to izdarīt, ir daudz, sākot no konfektēm ar smieklīgām zīmītēm līdz dāvanām, kuras kaut kur ir paslēptas. Pirms tās saņemt, vīrietim jārisina dažādi uzdevumi.

Ieteikums Nr. 4. Sekss un romantika – vienmēr līdzās!
Tāda nu ir vīriešu daba, ka sekss un romantika viņu prātos ir cieši saistīti. Tādēļ jebkāda jūsu iniciatīva gultā automātiski kļūst romantiska. Nevis vienkārši izklaide, bet gan romantisks piedzīvojums. Rezultātā jūs kļūstat tuvāki viens otram. Ja jūs nezināt, ko darīt lietas labā, tad pats vienkāršākais, ko var izdarīt – uzģērbt erotisku veļu. Varat uzskatīt, ka pirmais solis jau ir izdarīts.

Ieteikums Nr.5. Atrodiet viņa hobiju!
Tas nozīmē – atrodiet to, kas viņam patīk, ar ko viņš aizraujas, un dodiet viņam to! Vīrieši ir dažādi: vienam patīk futbols, cits to nevar ciest un dod priekšroku labai grāmatai, vēl kādam citam patīk ekstremālas aizraušanās, piemēram, kalnu slēpošana, lēkšana ar izpletni.

Kā vīrieti padarīt par romantiķi? Vienkārši parādiet, ka saprotat viņu un novērtējat, un tad viņš būs pie jūsu kājām!

Avots: tvnet

Leave a comment »

Viduslaiku spams

Pamodos no rīta, pasaucu Paolo, liku viņam atnest manas bikses, ja tās var saukt par biksēm, lāčādu un bereti ar foršo spalvu. Izkāpu no gultas un gāju pie loga skatīties, kas notiek. Dažam mājām aizvirtņi ciet, dažām vaļā. Vistas jau kāds izlaidis nah ganīties pa mēslu čupu tepat pie manas mājas stūra. Esmu reāli iesvīdis pa šīm brīvdienām, laikam būs jājāj peldēties. Nu lūk arī Paolo ar pieprasīto garderobi. Uzvilku ts bikses un kaut kā ielīdu lāčādā, bereti arī nepiemirsu. Pateicu Paolo, lai noslepkavo kādu sivēnu un stiepj Paulīnei, būšu atpakaļ pirms pusdienlaika. Nokāpju lejā, ieeju stallī. Fiksi zirgu, kretīn. Dabūju zirgu un izjāju uz ielas. Vispirms, kā jau teicu, peldēties. Jāju pa ielu lēnītiņam uz vārtu pusi. Kāds mīž pa logu. Pajāju garām večai ar grozu, viņa iet uz tirgu, kur visu dienu pārdos nezinkādas saknītes pro et contra apbērnošanos. Man jau pie kājas, bet tiešam pretīga ūsaina vecene, ceru, ka viņu kāda konkurente sacienās ar nelabām sēnēm.
Vārti klāt, vaļā, tiltiņš nolaists, viss kārtībā (neciešu, ja dažreiz gadās tā pavēlāk atgriezties un saskarties ar sardzes naudaskāri. Ko ta tik vēlu, tūlīt taisīs ciet, vai vai vai, jāj te visādi utt). Beidzot ceļš, putekļi un cipreses. Zirgs izdomā apstāties un nodirsties. Tikmēr es varu ievērtēt kādu ārkārtīgi perspektīvu privātu iniciatīvu, respektīvi, izkaltis zemes pleķītis, pašā vidū zemnieks čabatās ar kapli kaut ko urķē. Viņa bārdainā seja izskatās pēc sakaltuša, ar salmiem aplipuša zirgābola. Viņš cer, ka bakstīšanās ar kapli pamudinās izspraukties no zemes šādiem tādiem zaļumiem, lai sieva varētu vārīt zupu pašai un pašam, un entajiem bērniem, kas šobrīd kaut kur ganos droši vien izmēģina pozu sešdesmit deviņi ar tāda paša lauķa tādiem pašiem entajiem.
Zirgs ir kārtībā, ar viņa laipnu piekrišanu varam doties tālāk. Pretim brauc kaste uz riteņiem. Neko neredzu, putekļi briesmīgi, lodziņi kastei mazi. Iekšā noteikti kāda dāma saliekusies deviņos līkumos, lai nesaņurcītu savu jauno spico cepuri pret kastes griestiem. Ar kaut kādu tādu dāmu man neizbēgami tuvākajā laikā būs vien jāprecas, apnicis neko nedarīt, jāsāk domāt par karjeru.
Pie strauta izģērbjos un drebelīgi lēnām kāpju ūdenī. ŠAUSMĪGI. Aizvakar te nez no kurienes uzradās zemniecīte. Skaista jau bija , bet tās čabatas, tie kankari! Vistrakākais, protams, seja – mēle izkārusies, siekala tek, acis izbolītas. Rādīju viņai savu krānu, cik uzskatāmi spēju, līdz parādībai LĒNĀM pieleca, ka laiks demonstrēt kaut kādas manieres un tīties. Pasmaidīja un aizlāčoja.
Tā, esmu izpeldinājis savas baltās miesas, laiks jāt atpakaļ. Starp citu, dārgie draugi, ja vēlreiz satikšu to siekalaino daiļavu, goda vārds kaut kur likšu iemūrēt.

Leave a comment »

Mūžības ezers

“Nāc šurp!” viņa smiedamās uzsauca, pāršāvās pāri smilšainajam ceļam un nozuda tuvējā egļu mežā. Basās kājas nelikās ne zinis ne par asajām skujām, ne durstīgajiem čiekuriem un garā bize kā lokana čūska slīdēja pār viņas muguru. Tā bija viņa – mana bērnības draudzene. Vai tiešām?
Tālā ceļa noguris es rāmiem soļiem devos viņai pakaļ. Nez kāpēc biju nedaudz apmulsis. Kādreiz taču tāpat skrējām, tāpat viens otru ķircinājām. Pieliku soli, lai viņu panāktu. Vismaz lai redzētu viņas vijīgo augumu līksmā un vieglā solī skrienam uz tuvējo ezeru, kuru dēvēja par Mūžības ezeru tajā mītošā gulbju pāra dēļ, kuri jau kuro gadu spārnu pie spārna bija slīdējuši pa gludo ūdens virsmu. Vecie ļaudis stāstīja, ka tā esot bijis vienmēr.
Visa viņas bronzas krāsas āda viegli mirdzēja ūdenī grimstošajos saules staros. Trauslie pleci bija viegli nolaisti un aizvērusi acis viņa bija pacēlusi seju pret debesīm.
Vējš spēlējās pusizpūrušajos matos, raustīja viņas drēbes uz visām pusēm. Pāris soļu attālumā stāvēju es, nespēdams bilst ne vārda. Gaisā bija jūtams negaisa tuvums un kāda īpaša maģija, kas neļāva ne kustēties, ne pilnvērtīgi domāt. Vējš čukstēja: “Viņa! Viņa! Viņa!”
Un tad tas sākās! Silts lietus lāsi pa lāsei samērcēja viņas matus, sīkās straumītēs notecēja gar viņas piesārtušajiem vaigiem, izlauzās cauri vaigu bedrītēm un noslīdēja lejup pa kaklu aiz pelēkās linu apkaklītes. Drīz vien izmirkušais lins piekļāvās viņas augumam. Gaiss kļuva arvien vēsāks un drīz vien sapratām, ka ezera patvērums būs siltāks par mainīgo un nemierīgo vēju. Neretajos zibens spērienos es paguvu saskatīt, kā viņa novelk drēbes un ejot soli pa solim saplūst kopā ar tumšajiem ezera ūdeņiem, kā kaut kas pagānisks, bet reizē arī svēts. Pēc mirkļa arī es jau biju tur un centos savām rokām satvert viņas augumu, bet viņa kā viltīga un veikla nāra arvien no manis izvairījās. Dzirdēju tikai viņas dzīvīgos un ķircinošos smieklus, kas brīžiem sajaucās ar pērkona dārdiem, brīžiem izskanēja tālu, tālu pāri ezeram. Ik pa brītiņam mani pirksti aizskāra viņas puskailo augumu un cauri ķermenim izskrēja trīsas. Pēkšņi viņa pagriezās pret mani un, apvijusi savas rokas man apkārt, piekļāvās man, piespieda savu vaigu pie mana. Un tā mēs tur abi ilgi palikām savijušies kā koka saknes.
Austošā saule mani pamodināja, nekaunīgi dzeļot ar gaismu caur aizvērtajiem acu plakstiņiem. Viņas galva gulēja uz mana pleca, elpa bija rimta un klusa kā tikko uzausušais rīts. Atglaudu atrisušos matus no pieres un noskūpstīju to. Gandrīz pilnīgā bezvējā ezera ūdens bija sastindzis un kā divi, ne šīs zemes iemītnieki, spārnu pie spārna pieglauduši ezeram pāri peldēja divi sniegbalti gulbji.

Leave a comment »

Mūsu vēlmes

Mūsu vēlmes, ilgas, visas mūsu dienas – ir par kādu, kas ir blakām, kas nomierina tuksnesī izdegušās sirdis – dzīvības elpa, par ko raudāt naktīs un dievināt. Un tā – es arī kļuvu samulsināta, kā apdegusi saule, nogāzusies no debesīm.
Kaut kas aicina mani – uz klusiem kapiem, kur apstājies mūžīgs rudens saulriets. Ja mums atņemtu mūsu sapņus… Un mēs visi tur dzīvojam – pie sapņainiem miglas pakalniem, pie zvaigznēm uz māju jumtiem. Es atgriežos atkal un atkal – savos sapņos pie tava loga. Un lai tā būtu – mūžīgi mūžos. Pilsētas dzīve nomāc manu sirdi, šīs mājas, kā pretīgas, neizdevušās gleznas, bet cilvēku drūzmas manī izraisa skumjas.
Aizved mani uz savas pasaules slepenām vietām no gaistošās pasaules lietām. Un pat, ja zvaigžņotās debesis atvērsies un saule un mēness nokritīs… Un tomēr.
Klusums. Apstājies laiks uz karstajām lūpām. Uzlecošie saules stari pār majestātiskām eglēm caur loga mežģīnēm ieplūst. Tu dusi savā aristokrātiskajā skaistumā. Celies, ir rīts! Un tu mazgājies šķīstības ūdeņos, saulē mirdzošās ūdens lāsītēs.
Es staigāju pa kluso Rīgas bruģi agri no rīta. Balodīši ganās tukšajās ielās kā tikko pamodušies. Mana sirds ganās apmaldījusies, aizsnaudusies. Rudens saule skūpsta manu seju, bet es nesmaidu. Sapņotāja. Tā es te dzīvoju un domāju par tevi, bet tu esi tur, kur manis nav, ar savu puisi. Mēs bijām divas princesītes un neviens par mums nezināja neko. Ziedošās birzīs es skrēju tev līdz, mēs smējāmies un tu bēgi no manis. Tad spēji pagriezies apkārt, paskatījies man tieši acīs ar savu rotaļīgo skatienu, smaidot. Tu nebēgi vairs, bet pastiepi rokas man pretī, tavi sirdspuksti dauzījās uz manām krūtīm un tu veltīji man savus maigos glāstus un mīļus vārdus. Es vienmēr biju ilgojusies pēc tavām lūpām. Vēlāk tu kļuvi vēsa, kā nenovēršama nolemtība pienāca rudens, kad visi mēs mirstam.
Tu pasmaidi un aizej. No manis. Ja tu neesi, ja tu bēdz, es tevi vēroju no attāluma. Un kas būs, ja es… neizturēšu? Es dzīvoju citā realitātē. Dzīvoju savos sapņos. Es apsēžos parkā uz soliņa un iedzeru minerālīti. Caur koku lapām spīd saule, klaigā bērni un skraida suņi, bet es rakstu tev vēstuli.
Skaista, jauna meitene vārtās pa gultu līdz divpadsmitiem, pieceļās, pieiet pie loga un aizsmēķē. “Manu Džuljet!” – atskan no āra. Pie mājas stāv puisis ar lauku puķītēm rokā. Skaista dieniņa. Starp citu, tev ir atnākusi vēstule…
Kapi, jaunceltnes, dzelzsceļa sliedes. Es apturu taksi un iesēžos. Aiz loga jau pamazām satumst, es braucu un skatos uz kokiem, es slēpjos aiz melnām brillēm un drēbēm. Viss, ko es gribu, lai mani apskauj šī tumsa, es gribu nepamosties. Pār sadauzītiem stikliem asiņainas pēdas, tavs prieks un manas bēdas

Leave a comment »