Viduslaiku spams

Pamodos no rīta, pasaucu Paolo, liku viņam atnest manas bikses, ja tās var saukt par biksēm, lāčādu un bereti ar foršo spalvu. Izkāpu no gultas un gāju pie loga skatīties, kas notiek. Dažam mājām aizvirtņi ciet, dažām vaļā. Vistas jau kāds izlaidis nah ganīties pa mēslu čupu tepat pie manas mājas stūra. Esmu reāli iesvīdis pa šīm brīvdienām, laikam būs jājāj peldēties. Nu lūk arī Paolo ar pieprasīto garderobi. Uzvilku ts bikses un kaut kā ielīdu lāčādā, bereti arī nepiemirsu. Pateicu Paolo, lai noslepkavo kādu sivēnu un stiepj Paulīnei, būšu atpakaļ pirms pusdienlaika. Nokāpju lejā, ieeju stallī. Fiksi zirgu, kretīn. Dabūju zirgu un izjāju uz ielas. Vispirms, kā jau teicu, peldēties. Jāju pa ielu lēnītiņam uz vārtu pusi. Kāds mīž pa logu. Pajāju garām večai ar grozu, viņa iet uz tirgu, kur visu dienu pārdos nezinkādas saknītes pro et contra apbērnošanos. Man jau pie kājas, bet tiešam pretīga ūsaina vecene, ceru, ka viņu kāda konkurente sacienās ar nelabām sēnēm.
Vārti klāt, vaļā, tiltiņš nolaists, viss kārtībā (neciešu, ja dažreiz gadās tā pavēlāk atgriezties un saskarties ar sardzes naudaskāri. Ko ta tik vēlu, tūlīt taisīs ciet, vai vai vai, jāj te visādi utt). Beidzot ceļš, putekļi un cipreses. Zirgs izdomā apstāties un nodirsties. Tikmēr es varu ievērtēt kādu ārkārtīgi perspektīvu privātu iniciatīvu, respektīvi, izkaltis zemes pleķītis, pašā vidū zemnieks čabatās ar kapli kaut ko urķē. Viņa bārdainā seja izskatās pēc sakaltuša, ar salmiem aplipuša zirgābola. Viņš cer, ka bakstīšanās ar kapli pamudinās izspraukties no zemes šādiem tādiem zaļumiem, lai sieva varētu vārīt zupu pašai un pašam, un entajiem bērniem, kas šobrīd kaut kur ganos droši vien izmēģina pozu sešdesmit deviņi ar tāda paša lauķa tādiem pašiem entajiem.
Zirgs ir kārtībā, ar viņa laipnu piekrišanu varam doties tālāk. Pretim brauc kaste uz riteņiem. Neko neredzu, putekļi briesmīgi, lodziņi kastei mazi. Iekšā noteikti kāda dāma saliekusies deviņos līkumos, lai nesaņurcītu savu jauno spico cepuri pret kastes griestiem. Ar kaut kādu tādu dāmu man neizbēgami tuvākajā laikā būs vien jāprecas, apnicis neko nedarīt, jāsāk domāt par karjeru.
Pie strauta izģērbjos un drebelīgi lēnām kāpju ūdenī. ŠAUSMĪGI. Aizvakar te nez no kurienes uzradās zemniecīte. Skaista jau bija , bet tās čabatas, tie kankari! Vistrakākais, protams, seja – mēle izkārusies, siekala tek, acis izbolītas. Rādīju viņai savu krānu, cik uzskatāmi spēju, līdz parādībai LĒNĀM pieleca, ka laiks demonstrēt kaut kādas manieres un tīties. Pasmaidīja un aizlāčoja.
Tā, esmu izpeldinājis savas baltās miesas, laiks jāt atpakaļ. Starp citu, dārgie draugi, ja vēlreiz satikšu to siekalaino daiļavu, goda vārds kaut kur likšu iemūrēt.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: