Posts tagged Romantika

Mūsu vēlmes

Mūsu vēlmes, ilgas, visas mūsu dienas – ir par kādu, kas ir blakām, kas nomierina tuksnesī izdegušās sirdis – dzīvības elpa, par ko raudāt naktīs un dievināt. Un tā – es arī kļuvu samulsināta, kā apdegusi saule, nogāzusies no debesīm.
Kaut kas aicina mani – uz klusiem kapiem, kur apstājies mūžīgs rudens saulriets. Ja mums atņemtu mūsu sapņus… Un mēs visi tur dzīvojam – pie sapņainiem miglas pakalniem, pie zvaigznēm uz māju jumtiem. Es atgriežos atkal un atkal – savos sapņos pie tava loga. Un lai tā būtu – mūžīgi mūžos. Pilsētas dzīve nomāc manu sirdi, šīs mājas, kā pretīgas, neizdevušās gleznas, bet cilvēku drūzmas manī izraisa skumjas.
Aizved mani uz savas pasaules slepenām vietām no gaistošās pasaules lietām. Un pat, ja zvaigžņotās debesis atvērsies un saule un mēness nokritīs… Un tomēr.
Klusums. Apstājies laiks uz karstajām lūpām. Uzlecošie saules stari pār majestātiskām eglēm caur loga mežģīnēm ieplūst. Tu dusi savā aristokrātiskajā skaistumā. Celies, ir rīts! Un tu mazgājies šķīstības ūdeņos, saulē mirdzošās ūdens lāsītēs.
Es staigāju pa kluso Rīgas bruģi agri no rīta. Balodīši ganās tukšajās ielās kā tikko pamodušies. Mana sirds ganās apmaldījusies, aizsnaudusies. Rudens saule skūpsta manu seju, bet es nesmaidu. Sapņotāja. Tā es te dzīvoju un domāju par tevi, bet tu esi tur, kur manis nav, ar savu puisi. Mēs bijām divas princesītes un neviens par mums nezināja neko. Ziedošās birzīs es skrēju tev līdz, mēs smējāmies un tu bēgi no manis. Tad spēji pagriezies apkārt, paskatījies man tieši acīs ar savu rotaļīgo skatienu, smaidot. Tu nebēgi vairs, bet pastiepi rokas man pretī, tavi sirdspuksti dauzījās uz manām krūtīm un tu veltīji man savus maigos glāstus un mīļus vārdus. Es vienmēr biju ilgojusies pēc tavām lūpām. Vēlāk tu kļuvi vēsa, kā nenovēršama nolemtība pienāca rudens, kad visi mēs mirstam.
Tu pasmaidi un aizej. No manis. Ja tu neesi, ja tu bēdz, es tevi vēroju no attāluma. Un kas būs, ja es… neizturēšu? Es dzīvoju citā realitātē. Dzīvoju savos sapņos. Es apsēžos parkā uz soliņa un iedzeru minerālīti. Caur koku lapām spīd saule, klaigā bērni un skraida suņi, bet es rakstu tev vēstuli.
Skaista, jauna meitene vārtās pa gultu līdz divpadsmitiem, pieceļās, pieiet pie loga un aizsmēķē. “Manu Džuljet!” – atskan no āra. Pie mājas stāv puisis ar lauku puķītēm rokā. Skaista dieniņa. Starp citu, tev ir atnākusi vēstule…
Kapi, jaunceltnes, dzelzsceļa sliedes. Es apturu taksi un iesēžos. Aiz loga jau pamazām satumst, es braucu un skatos uz kokiem, es slēpjos aiz melnām brillēm un drēbēm. Viss, ko es gribu, lai mani apskauj šī tumsa, es gribu nepamosties. Pār sadauzītiem stikliem asiņainas pēdas, tavs prieks un manas bēdas

Leave a comment »