Mūžības ezers

“Nāc šurp!” viņa smiedamās uzsauca, pāršāvās pāri smilšainajam ceļam un nozuda tuvējā egļu mežā. Basās kājas nelikās ne zinis ne par asajām skujām, ne durstīgajiem čiekuriem un garā bize kā lokana čūska slīdēja pār viņas muguru. Tā bija viņa – mana bērnības draudzene. Vai tiešām?
Tālā ceļa noguris es rāmiem soļiem devos viņai pakaļ. Nez kāpēc biju nedaudz apmulsis. Kādreiz taču tāpat skrējām, tāpat viens otru ķircinājām. Pieliku soli, lai viņu panāktu. Vismaz lai redzētu viņas vijīgo augumu līksmā un vieglā solī skrienam uz tuvējo ezeru, kuru dēvēja par Mūžības ezeru tajā mītošā gulbju pāra dēļ, kuri jau kuro gadu spārnu pie spārna bija slīdējuši pa gludo ūdens virsmu. Vecie ļaudis stāstīja, ka tā esot bijis vienmēr.
Visa viņas bronzas krāsas āda viegli mirdzēja ūdenī grimstošajos saules staros. Trauslie pleci bija viegli nolaisti un aizvērusi acis viņa bija pacēlusi seju pret debesīm.
Vējš spēlējās pusizpūrušajos matos, raustīja viņas drēbes uz visām pusēm. Pāris soļu attālumā stāvēju es, nespēdams bilst ne vārda. Gaisā bija jūtams negaisa tuvums un kāda īpaša maģija, kas neļāva ne kustēties, ne pilnvērtīgi domāt. Vējš čukstēja: “Viņa! Viņa! Viņa!”
Un tad tas sākās! Silts lietus lāsi pa lāsei samērcēja viņas matus, sīkās straumītēs notecēja gar viņas piesārtušajiem vaigiem, izlauzās cauri vaigu bedrītēm un noslīdēja lejup pa kaklu aiz pelēkās linu apkaklītes. Drīz vien izmirkušais lins piekļāvās viņas augumam. Gaiss kļuva arvien vēsāks un drīz vien sapratām, ka ezera patvērums būs siltāks par mainīgo un nemierīgo vēju. Neretajos zibens spērienos es paguvu saskatīt, kā viņa novelk drēbes un ejot soli pa solim saplūst kopā ar tumšajiem ezera ūdeņiem, kā kaut kas pagānisks, bet reizē arī svēts. Pēc mirkļa arī es jau biju tur un centos savām rokām satvert viņas augumu, bet viņa kā viltīga un veikla nāra arvien no manis izvairījās. Dzirdēju tikai viņas dzīvīgos un ķircinošos smieklus, kas brīžiem sajaucās ar pērkona dārdiem, brīžiem izskanēja tālu, tālu pāri ezeram. Ik pa brītiņam mani pirksti aizskāra viņas puskailo augumu un cauri ķermenim izskrēja trīsas. Pēkšņi viņa pagriezās pret mani un, apvijusi savas rokas man apkārt, piekļāvās man, piespieda savu vaigu pie mana. Un tā mēs tur abi ilgi palikām savijušies kā koka saknes.
Austošā saule mani pamodināja, nekaunīgi dzeļot ar gaismu caur aizvērtajiem acu plakstiņiem. Viņas galva gulēja uz mana pleca, elpa bija rimta un klusa kā tikko uzausušais rīts. Atglaudu atrisušos matus no pieres un noskūpstīju to. Gandrīz pilnīgā bezvējā ezera ūdens bija sastindzis un kā divi, ne šīs zemes iemītnieki, spārnu pie spārna pieglauduši ezeram pāri peldēja divi sniegbalti gulbji.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: