Posts tagged laulības

7

Laikam jau tomēr dzīvē mēdz būt sakritības. Par to pārliecinājos vēl pavisam nesen, bet stāsts ir par nu jau septiņus gadus vecu notikumu.
Tā nu bija sanācis dzīvē, ka saticis biju un padzīvojies kopā ar sešām jaukām būtnēm. Ar dažu mazliet ilgāk, ar citu mazāk, bet kaut kā nebija iegriezies tas viss tā, ka attiecības būtu novedušas pie kaut kā nopietna un paliekoša.
Tad nu reiz sanāca tā, ka vienā svētdienas vakarā sēdēju krogā, man liekas, ka Alberts bija tā nosaukums, un nīkulīgi raudzījos uz dzīvi caur pusizdzerta merkūra glāzi un nekas neliecināja, ka kaut kas var šajā dzīvē mainīties vai vismaz notikt.V Bet te pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm man blakus atskanēja tik jauka meitenes balss, ka šermuļi noskrēja pār muguru, liekot man pievērst arī savas nogurušās acis blakus miglā esošajam tēlam. Un tas, ko es ieraudzīju, lika arī manam aizceļojušajam prātam savākt visas savas pa pasaules klīstošās domas savākt vienkopus un piedomāt par to, lai nesāktu es lēkāt uz vienas kājas vai labākajā gadījumā muļķīgi smaidīt.VV Tad nu atkal iestājās migla un vienīgais, ko atceros bija tas, ka redzot viņas rosību ap cigarešu kārbiņu un cigaretes aizceļošanu uz viņas skaisto lūpu pusi, haotiski piedomāju par kaut kur esošajām šķiltavām un pie septītās cigaretes viņas rokās man pat izdevās piedāvāt viņai uguni.
Nezinu kā tas viss bija patiesībā, bet jau pēc kāda laika es viņai cītīgi stāstīju par konjugciju un ekvinokciju ,man nezināmā veidā tas jauki apvienojot, un vēl visādas iestudētas lietiņas, kurām vajadzētu nostrādāt, atstājot par mani iespaidu, kā par superzinošu indivīdu, kuru garām nedrīkst palaist nekādā gadījumā.
Bet tad pēkšņi viņa pajautāja man par pareizu laiku un man nācās pateikt, ka ir tikai septiņi vakarā un kā laika mums sarunām vēl atliku likām. Bet dziļās acis viņas tēlā lika man saprast, ka nepieciešama kaut kāda darbībā vai vismaz virzība. Tāpēc pašam negaidot piedāvāju aizbraukt papeldēt. Un jokainākais bija tas, ka viņa bija ar mieru.
Tas lika man atkal apkopot visas savas ķermeņa daļas vienā veselumā un, pamājis atvadas visiem, centos turēties līdz viņas liegajai gaitai līdz taksometru pieturai. Jokaini, ka atmiņā iespiedies mašīnas numurs, patiesībā nevis numurs, bet tā cipari. Un tie bija 77.
Adresi nosauca viņa un mani nez kāpēc nesatrauca tas, ka tas nebija ezera vai citas ūdens vietas nosaukums, bet konkrēta adrese Rīgas centrā, varbūt tāpēc, ka nebiju vairs spējīgs brīnīties, bet varbūt tāpēc, ka adresē atkal figurēja kaut kādi septītnieki.
Un par samaksātajiem septiņiem latiem un nospiesto septītā stāva pogu jau man vairs nebija spēka brīnīties.
Nebiju vēl tā kārtīgi pārcēlis savas ķermeņa daļas pāri slieksnim, kā sajutu vieglu pieskārienu savam vaigam un vienlaicīgi pretī redzēju atkal tās pašas dziļās un nu jau visu pasakošās acis.
Kad vēlāk visu pārdomāju un saliku pa plauktiņiem un salīmēju filmu fragmentus, tad secināju, ka mīlējāmies mēs tieši septiņas reizes. Tas ir septiņas reizes mana baltkvēle plūda pār malām, par viņas nobeigumiem man grūti ko teikt, jo man tas izklausījās pēc viena gara un ilga svētlaimes kliedziena visas nakts garumā.
Tā jau pēc septiņiem mēnešiem mēs iestūrējām laulības ostā un vēl Tāda lūk jocīga ciparu uzkrītoša spēle man sanāca un tagad pēc septiņu gadu kopdzīves tik pēkšņi viss pārtrūka – viņa aizgāja un neko nepaskaidrojot – jā precīzi pēc septiņu… Sakritība laikam…

sekss stāstu iesūtīja mrg

Leave a comment »

Vientulība

Tavs divdesmitgadnieces vecums ir labākais laiks, lai tu koncentrētos uz savu karjeru un ceļojumiem, personiskajām vēlmēm, izpētītu visas iespējas un tikai pēc tam izvēlētos sev partneri un noenkurotos. Taču tas ir vājš mierinājums, ja esi izvēles priekšā starp diviem puišiem vai arī ciet no tev svarīgu attiecību sairšanas un sekojošas vienatnes. Šādos brīžos var rasties vēlēšanās norobežoties no visas pasaules. Un, jo vairāk tu to dari, jo vairāk nostiprini savu ilgstošas vientuļnieces statusu – ar nelielām izredzēm uz randiņiem, ar zūdošu pašapziņu un, ja nebūsi piesardzīga, arī ar noskumušu un vientuļu dvēseles stāvokli.

Sievietes ir ļoti vārīgas ilgtermiņa vientulības skumjās divos savas dzīves posmos. Pirmais ir no 16 līdz 20 gadu vecumam. Šajā laikā tas var viegli notikt, ja tev nav puiša, bet visām draudzenēm ir. Taču necenties īpaši izvairīties no saviem vientulības brīžiem –šis ir laiks, lai noskaidrotu, kas tu esi, ko tu vēlies no dzīves, kas tev nepieciešams, lai attīstītu savu potenciālu un lai iemācītos tikt galā ar savām prasmēm. Iespējams, tev šobrīd attiecības nepavisam nav vajadzīgas, jo tev tām neatliek laika – divdesmit gados lielākā daļa no mums studē un strādā, un nav laika pat domāt par kaut ko citu, jo plānotājā nav nevienas brīvas vietiņas. Ko darīt? Neko. Vienkārši neiespringt, jo šāda situācija ir pavisam normāla. Tev patlaban ir citas prioritātes.

Sabiedrībā pastāv stereotips, ka attiecības ir vajadzīgas, taču uzreiz seko jautājums – vai tās ir vajadzīgas citiem vai tev? Tev vajadzētu sev godīgi atbildēt uz šo jautājumu, ieklausīties savās emocijās un intuīcijā un darīt tikai to, ko gribi pati. Ir dzirdēts izbrīns no radu tantēm: “Tev jau ir divdesmit, bet vēl nav bērnu!?” Nē, nav. Vai tāpēc man skriet un radīt bērnus? Speciāli, lai tikai būtu? Viedums un gudrība slēpjas tajā, ka tikai tad, kad būsi mierā ar to, kādā situācijā un dzīves posmā patlaban atrodies, tikai tad tu vari cerēt, ka tev izdosies piesaistīt pareizo, īsto cilvēku veselīgām attiecībām. Un beidzot arī tu pati būsi spējīga tās uzturēt.

Visticamāk, tava vientulības sajūta ir saistīta ar bailēm – no vilšanās, no kopdzīves, no seksuālām attiecībām, vardarbības. Tāpat tās var būt bailes izdarīt kaut ko nepareizi, bailes no kaut kā jauna – varianti ir visdažādākie. Un bieži šīs bailes ir komplektā ar pazeminātu pašvērtējumu – tev liekas, ka visas citas ir skaistākas, gudrākas, veiksmīgākas, jautrākas, komunikablākas. Taču tā nav. Tas ir tikai veids, kā tu redzi pati sevi.

Vīlusies pagātnē

Smagāks ir otrais etaps, kad ilgtermiņa vientulības skumjas piedzīvo divdesmit gadu beigās vai trīsdesmit gadu sākumposmā. To var provocēt neveiksmīgas nopietnas attiecības pagātnē vai pat vesela virkne neveiksmju. Iespējams, tu esi ārkārtīgi nogurusi būt patstāvīga un visu darīt pati, kā arī ļoti vēlies dalīties dzīvē ar ceļabiedru.

Pat sievietes, kuras it kā ir pieņēmušas savu vienatnes statusu, nav nemaz tik pasargātas no šādiem pārdzīvojumiem. Neatkarīgas, uz karjeru orientētas sievietes, kurām ir sava māja un noteiktas intereses, arī var ieslīgt depresijā. Parasti tas tā notiek, kad redzi, kā draudzenes iekārto savas dzīves un dzemdē bērniņus. Ja tu vērtē sevi pēc sabiedrības normām, kā to paslepus dažkārt dara arī ļoti liberālas sievietes, tu vari sajusties neievērota un viena.
Lūk, kas notika ar 29 gadus veco finanšu analītiķi Zitu. “Tiklīdz man palika 27 gadi, dzīve ap mani strauji mainījās. Divu gadu laikā pēkšņi visas manas draudzenes salaulājās, dažas pat dzemdēja bērnus – un es vairs ar viņām nesatikos,” stāsta Zita. “Mums bija dažādas intereses un prioritātes. Viņas vairs neapmeklēja bārus un ballītes; man vairs nebija neviena, ar ko kaut kur aiziet, tādēļ es paliku mājās viena pati.” Zita uz izveidojušos situāciju reaģēja, metoties darbos un strādājot pat 12 stundas dienā. “Taču, jo vairāk es norobežojos, jo vairāk attālinājos no “tirgus”, līdz ar to arvien grūtāk bija ar kādu iepazīties,” saka Zita. Viņa juta, ka sāk slīgt depresijā, kā rezultātā viņai sākās problēmas ar pašapziņu, tādēļ Zita nolēma rīkoties citādāk. “Es piespiedu sevi iziet no mājas. Pievienojos kalnos kāpēju grupai un centos kontaktēties ar cilvēkiem,” stāsta Zita. Pēc vairākiem mēnešiem darbošanās jaunā sieviete vairs nav depresijā: fiziskie treniņi ļauj ķermeni uzturēt tonusā, radušies jauni labi paziņas, regulāri pasākumi. “Esmu iekšēji laimīga,” viņa saka. “Ak, jā, starp citu, es iepazinos ar vīrieti – mūs iepazīstināja kolēģi no kalnos kāpēju kursiem.”

Ilgstošas vientulības periodos tevi var pārņemt nomāktības sajūta, un tas ir smagi, bet vajag laiku, atbalstu un spēku, lai kāptu no šīs bedres laukā. Tad, kad tu sapratīsi – nē, tālāk es vairs negribu tā dzīvot, saņem visus savus iekšējos spēkus un rīkojies!

Izdzīvošanas padomi ilglaicīgas vientulības laikā

1. Pārvari pagātni… līdz sirds dziļumiem
Kad tavas attiecības ir izjukušas, atvēli laiku skumjām un brūču sadziedēšanai. Pretējā gadījumā tu riskē atkārtot vecās kļūdas. Kad nomirst kāds tuvs cilvēks, ir vajadzīgs laiks, lai sērotu. Līdzīgi ir arī tad, ja kāds aizbrauc uz ārvalstīm vai notiek šķiršanās – mēs sērojam ne jau par to otru cilvēku, bet gan par to, ka viņš nav ar mums. Kad sabrūk attiecības, ne vienmēr ir iespējams jau pēc nedēļas pilnvērtīgi ļauties jaunām jūtām. Ir nepieciešams laiks, lai izvērtētu iepriekšējās attiecības – kas tajās izdevās, kas neizdevās, kādas kļūdas ir pieļautas, kā arī pārdomāt to, ko varbūt laikus nepamanīji šajās attiecībās. Tāpat šajā laika periodā var pārdomāt to, kāda tipa vīrieši tev īsti patīk un kādu tev no visas sirds gribētos.

2. Stājies pretī galvenajām problēmām
Ja esi izmisusi, ka nevari satikt īsto vīrieti, tas bieži ir saistīts ar problēmām, kas bijušas iepriekšējās attiecībās. Tu vairs negribi, lai būtu tā, kā bija, bet citādi tev arī nesanāk. Rezultātā tu kļūsti nedroša un nespēj pieņemt vīriešus tādus, kāda viņi ir. Piemēram, tu saskati visos vīriešos tās izskata vai rakstura iezīmes, kas piemita tavam iepriekšējam puisim, un tādēļ automātiski atstāj aiz strīpas attīstīties spējīgas attiecības. Neviens cilvēks nav perfekts un ir nepieciešams rūpīgi pārdomāt, kas ir tās lietas, ko tu nevari pieņemt vīriešos. Atceries to, ka bieži vien nepilnības, ko mēs pamanām citos, piemīt arī mums pašiem. Varbūt tomēr mēģināt pieņemt, ka neviens nav ideāls? Tāpat svarīgi atcerēties, ka meitenes mēdz fokusēt uzmanību uz to, ko viņas vīriešos un attiecībās nevēlas, bet pilnībā aizmirst formulēt, ko tad viņas īsti grib. Šī pozitīvā attieksme ir absolūti nepieciešama, domājot par nākotnes mīļoto.

3. Padzen pesimismu
Neieslēdzies negatīvismā un sevis žēlošanā. Izvairies no vispārinājumiem par vīriešiem un tavu dzīves situāciju, kā arī no pārsteidzīgiem secinājumiem. Citādi tu katrā sastaptajā puisī saskatīsi potenciālo dzīvesbiedru un koncentrēsies uz to, vai viņš atbilst tavam ideālam un bērna tēva kandidatūrai. Rezultātā tu sāksi viņu regulēt un audzināt, nevis pieņemsi viņu tādu, kāds viņš ir. Atceries, ka mainīt tu vari tikai sevi, nevienam citam nav jāmainās, lai tiktu apmierinātas tavas emocionālās vajadzības.

4. Noskaņojies uz pozitīvo
Optimisms ir cieši saistīts ar pašapziņu un pārsvarā ir iemācāms. Protams, daudz grūtāk ir iemācīties optimismu, ja tu atrodies ilgtermiņa vientulības perioda vidusdaļā, tomēr tas ir iespējams. Cerams, ka sevis uzmundrināšanai tev noderēs šī mazā viltība: no rīta uzliec rotas, ko tev dāvinājis kāds, kurš tevi mīlēja. Tās visas dienas garumā tev atgādinās, ka esi tā vērta, lai tevi mīlētu. Tāpat vari mēģināt izdarīt kaut ko radošu vai aktīvu. Nav nekā pievilcīgāka par pozitīvu enerģiju. Ja tu visu dienu staigāsi apkārt un domāsi, kā tev neiet, tad tev arī neies. Ir jāsaprot, ka katrai (!) lietai ir vismaz divas puses.

5. Lūdz pēc palīdzības
Ja esi sevi ilgi emocionāli šaustījusi par vientulību, var gadīties, ka kļūsti sarkastiska un asa – tā ir tava aizsardzība. Tev varbūt šķiet, ka tā nav, bet no malas šīs personības iezīmes labi izceļas. Un ir vajadzīga liela drosme, lai ieraudzītu, kāda esi kļuvusi patiesībā. Ja vienatne tev ir kļuvusi par problēmu, tu sāc līdzināties zirgam ar klapītēm pie acīm, kas iet tikai taisni un neredz, kas viņam notiek apkārt. Izkratot kādam sirdi, sasprindzinājums samazinās un klapītes paveras arī uz citām pusēm.
Izmisumu un neveselīgu vientulību var izrādīties ļoti grūti atpazīt, ja ne ar vienu tajā nedalies un to nepārrunā. Bet dalīta bēda – pusbēda. Pavaicā uzticamām draudzenēm vai ģimenes locekļiem, vai viņi nenovēro tevī tādas iezīmes kā sevis žēlošanu, asumu vai īgnumu. Ja viņi ko tādu ir ievērojuši, apzināti centies mainīties. Ja šķiet, ka apkārtējie cilvēki tomēr tevi nesaprot, meklē profesionāļa palīdzību.

6. Izej sabiedrībā!
Ja slīgsti depresijā tāpēc, ka tev nav puiša, tu neapzināti izolējies no pārējām sociālās dzīves sfērām. Centies to piefiksēt un ej cilvēkos, neatsakies tikties ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, paplašini savu redzesloku – viss, kas tam nepieciešams, ir nejaušs uzaicinājums. Esi atvērta iespējām, taču neceri, ka atradīsi īsto mīlestību uzreiz – tu neiepazīsies ar puisi ne pirmajā, ne otrajā sporta nodarbībā, taču sapratīsi, ka arī tu vari piedalīties, ka tu neesi ne sliktāka, ne neveiksmīgāka, ne neglītāka par citiem tikai tāpēc, ka tev nav puiša. Tas palīdzēs neieciklēties, bet atslābināties un labi pavadīt laiku. Iemācies gūt prieku pati sevī, un tam sekos miers.

7. Mīli sevi!
Šī ir banālākā frāze, kādu droši vien tev ir gadījies dzirdēt, taču, ja mēs mīlam pašas sevi, tad arī citi zina, kā mūs mīlēt. Jā, dažreiz tas ir partneris, kas parāda, kas ir mīlestība, taču tu nekad nevari zināt, kā dzīve izvērsīsies – iespējams, šis cilvēks būs tavā dzīvē īsu brīdi, parādīs, kā var rūpēties, dzīvot un mīlēt, bet tu nedrīksti paļauties uz citiem pārāk daudz. Ja viņš aizies, tu paliksi ar salauztu sirdi. Tev ir jāiemācās nevis tikai saskatīt viņa rādīto ceļu, bet pašai būt laimīgai un ar partneri iet pa blakus ceļiem, skatoties vienā virzienā.

Raksts tapis sadarbībā ar Konsultāciju un krīžu centra Skalbes psiholoģi Ilzi Mizāni-Novikovu

Avots: tvnet

Leave a comment »