Posts tagged attiecibas

Homoseksuālisms vairs nav noziegums

no pride

Indijas tiesa pieņēmusi spriedumu, atzīstot, ka homoseksuāli sakari nav noziedzīgs nodarījums. Līdz šim homoseksuālas attiecības Indijā skaitījās noziegums, par ko varēja piespriest desmit gadu ilgu cietumsodu.

Vairāk Video

Comments (1) »

7

Laikam jau tomēr dzīvē mēdz būt sakritības. Par to pārliecinājos vēl pavisam nesen, bet stāsts ir par nu jau septiņus gadus vecu notikumu.
Tā nu bija sanācis dzīvē, ka saticis biju un padzīvojies kopā ar sešām jaukām būtnēm. Ar dažu mazliet ilgāk, ar citu mazāk, bet kaut kā nebija iegriezies tas viss tā, ka attiecības būtu novedušas pie kaut kā nopietna un paliekoša.
Tad nu reiz sanāca tā, ka vienā svētdienas vakarā sēdēju krogā, man liekas, ka Alberts bija tā nosaukums, un nīkulīgi raudzījos uz dzīvi caur pusizdzerta merkūra glāzi un nekas neliecināja, ka kaut kas var šajā dzīvē mainīties vai vismaz notikt.V Bet te pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm man blakus atskanēja tik jauka meitenes balss, ka šermuļi noskrēja pār muguru, liekot man pievērst arī savas nogurušās acis blakus miglā esošajam tēlam. Un tas, ko es ieraudzīju, lika arī manam aizceļojušajam prātam savākt visas savas pa pasaules klīstošās domas savākt vienkopus un piedomāt par to, lai nesāktu es lēkāt uz vienas kājas vai labākajā gadījumā muļķīgi smaidīt.VV Tad nu atkal iestājās migla un vienīgais, ko atceros bija tas, ka redzot viņas rosību ap cigarešu kārbiņu un cigaretes aizceļošanu uz viņas skaisto lūpu pusi, haotiski piedomāju par kaut kur esošajām šķiltavām un pie septītās cigaretes viņas rokās man pat izdevās piedāvāt viņai uguni.
Nezinu kā tas viss bija patiesībā, bet jau pēc kāda laika es viņai cītīgi stāstīju par konjugciju un ekvinokciju ,man nezināmā veidā tas jauki apvienojot, un vēl visādas iestudētas lietiņas, kurām vajadzētu nostrādāt, atstājot par mani iespaidu, kā par superzinošu indivīdu, kuru garām nedrīkst palaist nekādā gadījumā.
Bet tad pēkšņi viņa pajautāja man par pareizu laiku un man nācās pateikt, ka ir tikai septiņi vakarā un kā laika mums sarunām vēl atliku likām. Bet dziļās acis viņas tēlā lika man saprast, ka nepieciešama kaut kāda darbībā vai vismaz virzība. Tāpēc pašam negaidot piedāvāju aizbraukt papeldēt. Un jokainākais bija tas, ka viņa bija ar mieru.
Tas lika man atkal apkopot visas savas ķermeņa daļas vienā veselumā un, pamājis atvadas visiem, centos turēties līdz viņas liegajai gaitai līdz taksometru pieturai. Jokaini, ka atmiņā iespiedies mašīnas numurs, patiesībā nevis numurs, bet tā cipari. Un tie bija 77.
Adresi nosauca viņa un mani nez kāpēc nesatrauca tas, ka tas nebija ezera vai citas ūdens vietas nosaukums, bet konkrēta adrese Rīgas centrā, varbūt tāpēc, ka nebiju vairs spējīgs brīnīties, bet varbūt tāpēc, ka adresē atkal figurēja kaut kādi septītnieki.
Un par samaksātajiem septiņiem latiem un nospiesto septītā stāva pogu jau man vairs nebija spēka brīnīties.
Nebiju vēl tā kārtīgi pārcēlis savas ķermeņa daļas pāri slieksnim, kā sajutu vieglu pieskārienu savam vaigam un vienlaicīgi pretī redzēju atkal tās pašas dziļās un nu jau visu pasakošās acis.
Kad vēlāk visu pārdomāju un saliku pa plauktiņiem un salīmēju filmu fragmentus, tad secināju, ka mīlējāmies mēs tieši septiņas reizes. Tas ir septiņas reizes mana baltkvēle plūda pār malām, par viņas nobeigumiem man grūti ko teikt, jo man tas izklausījās pēc viena gara un ilga svētlaimes kliedziena visas nakts garumā.
Tā jau pēc septiņiem mēnešiem mēs iestūrējām laulības ostā un vēl Tāda lūk jocīga ciparu uzkrītoša spēle man sanāca un tagad pēc septiņu gadu kopdzīves tik pēkšņi viss pārtrūka – viņa aizgāja un neko nepaskaidrojot – jā precīzi pēc septiņu… Sakritība laikam…

sekss stāstu iesūtīja mrg

Leave a comment »

Ilva un Ilva

Kā pierādījums tam, ka vīriešu pasaulē ir par maz (un esošie – nekam nederīgi vai jau aizņemti), man ir draudzene.

Dīvainas sakritības labad mums ir vienādi vārdi – viņai tas ir pasē rakstītais, bet man – senā ticības apmulsumā baznīcā kristīts.
Satikāmies mēs gaužām tradicionāli – kādā klubiņā es, pie bāra sēžot, malkoju karstu piparmētru tēju (biju saklausījusies, ka karsta tēja karstā laikā palīdzot atvēsināties) un klusībā nožēloju, ka esmu šurp atnākusi – bija tikai otrdiena, 11:20 PM. Atvēru savu piezīmju grāmatiņu, sāku izvērtēt priekšā stāvošos darbus. Nākošajā dienā jau 8:00 AM ieplānota intervija, tad divas apspriedes. Elle. Bet es, kā tāda muļķe, sēžu sazin kādā klubā un sazin ko gaidu. Ielikusi piezīmju grāmatiņu somā, palūkojos apkārt. Kaut kas bija mainījies. Netālu no manis sēdēja meitene un virpināja pirkstos salmiņu no martini glāzes. Es nespēju no viņas atraut savu skatienu – viņa bija skaista, TIK skaista! Slaidām, garām kājām, tievu vidukli un palielām, apaļīgām krūtīm, kuras neizsakāmi pavedinoši spīdēja cauri apspīlētajai, puscaurspīdīgajai kleitiņai. Ar grūtībām atrāvu acis no šīm krūtīm, lai izpētītu viņas seju. Tumši, paīsi mati, šķietami steigā ieveidoti, tumši zilas acis ar glītām, izteiksmīgām skropstām un pilnīgas lūpas, kas nokrāsotas gandrīz ķiršsarkanas.

Laikam biju pārāk ilgi un uzstājīgi viņu pētījusi – viņa aši uzmeta man skatienu, kautrīgi pasmaidīja un novērsās.

Pēc brīža es saņēmos, pabīdījos šai daiļajai būtnei tuvāk, uzsmaidīju un sacīju – Sveika, mani sauc Ilva.

Pretī atskanēja – Cik patīkami, kāds pārsteigums, es arī esmu Ilva.

Jau pēc mirkļa mēs bijām pasūtījušas vienādus dzērienus, lēnām dzērām un pļāpājām par dažādiem nenozīmīgiem niekiem, par laiku, par mājdzīvniekiem un frizētavām.

Es joprojām nespēju atraut acis no viņas krūtīm – tās bija fascinējošas. Ar katru Ilvas elpas vilcienu, ar katru sīkāko kustību tās mazliet notrīcēja…

Es attapos, kad viņa bija uzlikusi savu roku uz manējās un kaut ko vaicāja. Ā, viņa teica, ka šī esot viņas mīļākā dziesma un vai es nevēlos iet dejot. Jā, nebija vairs otrreiz jāsaka – mēs devāmies dejot. Iejukām cilvēku barā, kustējāmies mūzikas ritmā. Nemanīju kā, bet biju pievirzījusies viņai bīstami tuvu, nejauši pieskāros viņas krūtīm.. Jau pēc brīža deja bija beigusies un mēs apsēdāmies pie maza galdiņa zāles attālākajā stūrī. Es nespēju sevi atturēt – vispirms glāstīju viņas roku, tad matus, tad noskūpstīju viņu.. pēc mirkļa viņas roka taustījās zem maniem īsajiem svārciņiem – labi gan, ka šajā zāles galā bija tumšs.

Izrādījās, Ilva dzīvo mežciemā, uz kurieni pēdējais trolejbuss jau bija aizgājis. Tā kā es dzīvoju centrā un mājas biju viena pati, tad piedāvāju Ilva palikt līdz rītam pie manis. Gājiens uz manām mājām šķita mūžīgs. Bet, galā nonākušas, mēs gluži dabiski abas kopā divatā devāmies uz dušu. Tas bija satriecoši, ar baudu skatījos, kā viņa izģērbjas, kā katram viņas niecīgā apģērba gabaliņam nokrītot, atklājās kas jauns – bez apģērba viņa bija vēl skaistāka – man viņa šķita visa perfektā iemiesojums. Viņas kājas… viņas vēders.. viņas krūtis.. Jā, viņas krūtis – tās ir neaprakstāmas. Skaistas. Kārdinošas. Gluži vai pašas prasās pēc glāstiem un skūpstiem. Mēs viena otru ieziepējām, viena otru nomazgājām un noslaucījām.. Viena otru viscaur iesmērējām ar krēmu.. Es nespēju vien beigt apbrīnot viņas augumu, viņas skaistumu.

Tad viņa sāka mani skūpstīt, lēnām, sākot no kājām.. uz augšu.. Patiesi, šķiet, labs sekss var būt tikai divām sievietēm, neviens vīrietis nekad perfekti nezinās, kura vietiņa ir tā īstā, kā ir vislabāk un cik daudz tieši vajag. Viņa bija perfekta, patiesi – viņas augums.. viņas lūpas un mēle.. viņas rokas.. Neatceros jebkad agrāk sevi piedzīvojusi tādu orgasmu, tas bija gluži kā grāmatās aprakstīts – kā eksplozija, kā augšāmcelšanās, kā nirvāna, kā nāve – kā piepildījums visam.

Pēc šā es biju gluži kā bez spēka. Es gulēju viņai līdzās, galvu ielikusi viņai starp krūtīm un čukstēju mazas, mīļas muļķībiņas.

Pēc brīža, atguvusies no neaprakstāmā pārdzīvojuma, mēģināju viņai atdarīt ar to pašu, vēlējos, lai arī viņa brīdi paklejo citā baudas dimensijā. Es izgaršoju viņu viscaur, sākot no kreisās kājas mazā pirkstiņa, beidzot ar ausu ļipiņām. Viņa smaržoja tik labi, viņas āda bija burvīga samtaina. Viņas krūtis.. jā, viņas krūtis. Tās bija fantastiskas. Es tās glāstīju un skūpstīju – šķiet, varētu to darīt nepārtraukti. Es jutu, kā Ilvas sirds sāk sisties straujāk un kā viņas elpa paātrinās. Es devos zemāk – viņas tumšbrūnie, viegli cirtotie matiņi veidoja mazu trīsstūrīti. Izskatījās kārdinoši. Es gandrīz noslīku viņā, Ilva tik labi garšoja un tik jauki smaržoja. Viņas kustības, viņas elsas, straujā elpa un manas zināšanas teica man priekšā, ko un kā darīt – jau pēc brīža jutu, ka manas pūles ir attaisnojušās – Ilvai bija labi, tik labi, cik vien var būt.

Mēs aizmigām pļāpājot par dažādiem sīkumiem, no rīta pamodāmies apskāvušās un modinātājam skaļi zvanot. Apskāvušās izgājām no mājas, pēc ilga skūpsta šķīrāmies uz ielas stūra pie mana darba. Šķīrāmies līdz vakaram

Comments (3) »

5 kļūdas mīlētāju sarunās

Tavas un tava vīrieša attiecības ir lieliskas. Jūs mīlat viens otru un sapņojat par kopīgu nākotni. Tiesa, ir reizes, kad varat sastrīdēties ne par ko. Un ne tev, ne viņam nav īsti skaidrs, kāpēc tā notika. Izrādās, ka šīs situācijas rada jūsu komunikācijas ieradumi, kas var sagraut pat visveselīgākās attiecības.

Kaut jums ar draugu šķiet, ka viens otru pazīstat jau veselu mūžību, tomēr pat visideālākajās attiecībās ar laiku rodas nesaskaņas. Tas tāpēc, ka cilvēks ir runājoša būtne, kas pārpratumos un misēkļos visbiežāk iekuļas tieši savas asās mēles, nevis rīcības dēļ. Ja paanalizēsi pēdējos konfliktus, kas tev ir bijuši ar mīļoto, tad, visticamāk, secināsi, ka to scenārijs ir gandrīz vai identisks un frāzes, ar kurām viens otru apvainojat, arī ir vienas un tas pašas. Kāpēc tā? Daudziem pāriem neapzināti ir izveidojušies savi verbālās komunikācijas ieradumi, kas paši par sevi reizēm var kalpot par iemeslu strīdam. Lai palīdzētu mazināt spriedzi tavās attiecībās, Cosmo noskaidroja piecus biežākos pārpratumu veicinātājus sarunās. Ja ieklausīsies psihologa Arnolda Cerbuļa dotajos padomos, galvojam, ka sasniegsi pilnīgi jaunu saskaņas līmeni ar savu partneri.

Kļūda nr.1
Jūs nepārrunājat detaļas

Iedomājies situāciju: tu atgādini mīļotajam vīrietim, ka nākamceturtdien vēlies pavakariņot kopā ar jūsu draugiem. Visticamāk, pāris vārdos pasaki, kur vakariņas notiks un kādi cilvēki uz tām plāno ierasties. Tavs lakonisms nebūt nav tīšs, jo, ja jau jūs esat pāris, viņam tevis teikto vajadzētu uztvert no pusvārda. Taču nākamās ceturtdienas pēcpusdienā tavs draugs sarīko skandālu: “Johaidī, vai tad tās vakariņas ar draugiem tiešām bija šovakar? Kas man ir jāvelk mugurā? Kāpēc Kaspars nebūs?” Savukārt tu viņa neizpratnes dēļ kārtējo reizi jūties pievilta.
Psihologs Arnolds Cerbulis skaidro, ka šādi misēkļi pāru attiecībās notiek tāpēc, ka cilvēku, ar kuru dzīvojam kopā, mēs parasti uztveram gandrīz kā daļu no sevis. “Nevajag paļauties uz parunu “savējie sapratīs” un pieņemt, ka vīrietis spēj lasīt tavas domas. Tāpat ir vērts atcerēties, ka tavs draugs nav tieši tāds pats kā tu. Viņam ir savas vērtības un vajadzības,” brīdina psihologs. Kā izvairīties no tendences mīļoto cilvēku uztvert kā sevi pašu un tāpēc bieži aizmirst izstāstīt viņam būtisku informāciju? Pirmkārt, kad draugam kaut ko saki, nesteidzies un mēģini runāt tā, it kā tu sakāmo adresētu kolēģim. Vismaz tā atminēsies detaļas, kuras tev viņam noteikti ir jāizstāsta. Otrkārt, situācijā, kad viņš tev kaut ko stāsta, veido dialogu un pārjautā pat iespējami nesvarīgus sīkumus. Starp citu, amerikāņu psihologi komunikācijas treniņa nolūkā partneriem iesaka laiku pa laikam sarakstīties ar e-pasta vai skaipa starpniecību, jo rakstītais teksts uzskatāmi parāda, kādu ziņojumu reāli saņem otrs cilvēks. Arnolds Cerbulis kā lielisku piemēru šim ieteikumam min Saeimas sēžu stenogrammas: “Ja sēdes klausās pa radio, deputātu ziņojumi šķiet loģiski, bet, uzliekot valstsvīru sacīto uz papīra, tekstā ir tik daudz “ā” un “ē”, ka gandrīz neko nevar saprast.”

Kļūda nr.2
Sarunai nepiemērots laiks

Cosmo novērojumi liecina, ka ir praktiski neiespējami runāt ar vīrieti, kamēr viņš skatās televizoru. Tas tādēļ, ka džekiem kopumā ir grūtāk darīt vairākas lietas vienlaicīgi. “Ja vīrietis skatās Rīgas Dinamo hokeja maču un rit papildlaika pēdējās minūtes, protams, ar viņu runāt nav iespējams. Taču, ja spēle ir tikko sākusies, viņam tomēr vajadzētu ar tevi pārmīt pāris vārdus,” spriež Arnolds Cerbulis un iesaka vispirms novērtēt to, vai jūs savā starpā vispār sarunājaties. “Tam ir jābūt kam vairāk par seksu un ēst gatavošanu. Ja tu sevi neizjūti attiecībās, tad automātiski provocēsi partneri, piemēram, ar jautājumu: kas tev ir svarīgāks – es vai hokejs? Šāda veida izteikumos jau slēpjas dziļāks konflikts,” uzsver psihologs.
Taču sarunas laikam tiešām ir liela nozīme. Nelaikā uzrunāts partneris būs sakaitināts par traucējumu, bet persona, kas sarunu ierosinās, jutīsies neuzklausīta un noraidīta. “Tas gan nedrīkstētu aiziet tik tālu, ka tev bezmaz vai jāsniedz rakstisks pieteikums, ka ar vīrieti vēlies parunāt,” piebilst Arnolds Cerbulis. “Attiecībās ir vitāli svarīgi izteikt otram savas domas un sajūtas, tajā pašā laikā respektējot viņa dienas ritmu.”
Ja tev ir grūti sākt sarunu par kaut ko nopietnu, no situācijas var iziet, ja par to ierunāsies tad, kad abi darāt kaut ko ļoti ierastu, piemēram, pastaigājaties ar suni vai gatavojat vakariņas. Šādā brīdī jūs esat nodarbināti, taču tajā pašā laikā bez lieka stresa spējat koncentrēties sarunai.

Kļūda nr.3
Negatīvisms un liekvārdība

Tā vietā, lai dialogu veidotu optimistisku, daudzi no mums sarunu izvēlas sākt ar gana negatīvām frāzēm. Nu, piemēram, “man tev jāsaka kaut kas ne īpaši patīkams” vai “tas, ko teikšu, tevi noteikti neiepriecinās.” Kādu gan atsaucību no vīrieša vari gaidīt, ja ikdienu viņu uzrunā ar šādu negatīvismu? Spilgtāka iespaida dēļ salīdzini, kurš no šiem piedāvājumiem viņu ieinteresētu vairāk: “man ar tevi jāpārrunā kāda ne īpaši patīkama lieta, mums šajā nedēļas nogalē jādodas uz mana onkuļa dzimšanas dienu,” vai vienkāršs “vai tu brauksi man līdzi uz onkuļa dzimšanas dienu?” Dodam 99%, ka uz pirmo piedāvājumu viņš atbildētu ar striktu “nē”, savukārt otru vismaz apdomātu.
Arnolds Cerbulis ir novērojis, ka tendence dramatizēt sarunu piemīt gan vīriešiem, gan sievietēm. Ja sievietes aizbildinās, ka pļāpīgums jau izsenis ir visa sieviešu dzimuma pazīme, tad vīrieši, runājot riņķī apkārt, izvairās no konkrētības un tiešuma. Vēl psihologs izceļ vīrieša vēlmi būt pārliecinātam, ka viņa mīļotā sieviete jūtas aizsargāta. “Ja vīrietis redz, ka esi par kaut ko satraukta, viņš centīsies sarunu pagriezt tādā leņķī, kurā spēj tev dot padomus. Tāpēc nevajag justies aizvainotai, ja viņš neievēro tavu vēlmi runāt par jūtām. Ja, piemēram, draudzene par tevi ir izplatījusi baumas un tevi tās sāpina, tad draugs tev visdrīzāk ieteiks nomierināties un neņemt notiekošo galvā. Viņš grib tikai labu un domā, ka tu ar viņu runā tāpēc, ka problēmai ir nepieciešams risinājums.” Tieši tāpēc ir vērts atzīties, ka konkrētajai situācijai nemeklē risinājumu, bet vienkārši gribi parunāties.

Kļūda nr.4

Dialogs pārvēršas monologā
Nav lielākas vilšanās, kā sarunas gaitā redzēt, ka mīļotā vīrieša acu plakstiņi sāk slīdēt aizvien zemāk un zemāk, līdz tu jūti, ka viņš tevī vairs galīgi neklausās. Stop! Šajā brīdī ir svarīgi izvērtēt, kāpēc tas tā notiek. Vai tas ir tādēļ, ka viņš ir noguris, vai varbūt viņam neinteresē sarunas tēma? Psihologs Arnolds Cerbulis norāda, ka nopietnās un patiesās attiecībās interese vienam par otru nepāriet pēc pāris minūtēm. “Ja jūsu saruna ir trīs minūtes ilga, vai arī sekss jums ir tikai trīs minūtes?” viņš vaicā. Protams, ne par visām sarunu tēmām tavs partneris var būt lielisks sarunu biedrs, un tas ir tikai normāli. Un viņam ir visas tiesības signalizēt, ja iesāktā saruna viņu neinteresē. Tiesa, ir divi veidi, kā tu vari ar to vieglāk sadzīvot. Pirmkārt, pieņem, ka vīrietis tavu monologu par kādu sev mazāk interesējošu tēmu spēj klausīties ierobežotu laika brīdi, un, ja par to tiešām ir jārunā, tad mēģini viņu laiku pa laikam iesaistīt sarunā, uzdodot kādu jautājumu. Ja cilvēks ir spiests visu laiku klausīties, tad viņa uztvere zaudē asumu, turpretim sarunā iesaistīts vīrietis spēs koncentrēties ievērojami ilgāk. Otrkārt, tev šādā situācijā palīdzēs arī fizisks kontakts, piemēram, pamēģini sarunas laikā nejauši aizskart viņa kāju vai viegli uzsit pa plecu. “Liela pāra veiksme ir zināt tēmas, par kurām abiem partneriem interese ir ilgāka par trim minūtēm,” rezumē Arnolds Cerbulis. “Tad, esot kopā, visu laiku nav jānodarbojas ar iepirkšanos vai ēšanu.”

Kļūda nr.5
Runāt vai nerunāt? Un kā runāt?

Par ideālo atklātības līmeni starp partneriem psihologu domas dalās. Kamēr vieni uzskata, ka attiecībās vienam par otru ir jāzina viss, otri ir pārliecināti, ka gan sievietei, gan vīrietim ir jābūt saviem noslēpumiem, par kuriem nevajadzētu stāstīt mīļotajam cilvēkam. Piemēram, kāda meitene var uztvert ļoti sāpīgi, ka jaunajā kleitā viņa izskatās mazliet apaļīga, tāpēc viņas vīrietim vajadzētu nojaust, ka šī tēma ir tabu viņu attiecībās. Savukārt viņš pats varētu apjukt, ja uzzinātu, ka draudzenei pagātnē ir bijis divreiz vairāk seksa partneru nekā viņam pašam.
Psihologs Arnolds Cerbulis norāda, ka viens no galvenajiem aspektiem diskusijā par atklātību attiecībās ir taktiskums un forma, kādā par katru tēmu runāt. “Vīrietis varbūt nemāk saudzīgi pateikt, ka vēlas, lai viņa mīļotā uz darba pasākumu velk citu kleitu, un mīļā miera labad to noklusē, taču tā nedrīkstētu notikt ar sarunām, piemēram, par seksuālo veselību. Ja sievietei aizkavējas mēnešreizes vai vīrietim ir iekaisis krāniņš, otrai pusei par to ir jāzina, tāpēc ir jāiemācās runāt arī par neērtām, ne īpaši patīkamām lietām.”
Protams, ir attiecības, kurās partneri viens otram saka visu, kas uz mēles. Taču arī tad abiem būtu laiku pa laikam sev jāpajautā, ko ar sacīto es īsti otram gribēju teikt? Piemēram, ja tavam puisim ir netīras kurpes un viņš nav to laikus pamanījis, būs labāk, ja tu to pateiksi, pirms viņš aizies uz oficiālo pieņemšanu. Taču situācijā, kad Ziemassvētku brīvdienās tu ļoti vēlies doties uz Berlīni, tev jāsaprot un jāpieņem, ka viņš jau sen klusībā bija ieplānojis doties pie vecākiem uz laukiem. Attiecībās vienam no jums vienmēr nāksies piekāpties. Reizi pa reizei gan uzstāj uz to, ko vēlies tu, citādi tas vairs nebūs godīgi.

Tā runā vīrieši
“Es nezinu, ko viņš domā, jo viņš nekad man neko nestāsta.” Izklausās pazīstami? Nesen veiktā pētījumā 42% sieviešu apgalvojušas, ka nereti piedzīvo grūtus brīžus, lai panāktu, ka partneris dalās savās jūtās un emocijās. Kāpēc tas tā ir?

Konkrētība
Pārsvarā vīrietis sāk sarunu tikai tāpēc, lai nonāktu pie konkrētiem secinājumiem. Tāpēc nebrīnies, ka tavam abstraktajam mudinājumam parunāt “par mūsu attiecībām” nebūs rezultāta. Tā vietā formulē sarunas tēmu daudz konkrētāk, piemēram: “kāpēc mēs nevaram aizbraukt apciemot manu omīti”.

Izvairīšanās
Kamēr sieviete no mušas mēdz izpūst ziloni, tikmēr vīrietis nereti nespēj arī ļoti spēcīgas sajūtas izteikt vārdos. Īpaši tas attiecas uz negatīvām emocijām, piemēram, bailēm vai greizsirdību. Tādēļ rēķinies, ka džeks apzināti var izvairīties no sarunu tēmām, kas viņam nav ērtas.

Risinājums
Sieviete runājot noņem saspringumu, savukārt vīrietim tajā pašā laikā šķiet, ka viņam kaut kas tiek stāstīts tāpēc, ka sieviete pati nespēj tikt ar šo problēmu galā. Tas vīrieti uztrauc un nomāc. It īpaši, ja viņam šī problēma īsti nav saprotama, tas rada pamatīgu diskomfortu.

Agnese Kārkliņa  Cosmopolitan

tvnet

Leave a comment »

Mīlestība skaita gadus?

Šodien nereti novērojama parādība ir attiecības ar vecāku partneri. Vai patiesībā tas ir šķērslis, var tikai spriedelēt nezinātāji. Ko par to domā dažāda vecuma cilvēki?

Vai traucēklis nopietnām attiecībām?

Aptaujājot cilvēkus, šķiet, ka pārāk kritiskas nostājas nav, bet visi apzinās, ka šādās attiecībās var rasties ļoti daudz problēmu. Skaidrojām arī, cik tad liela gadu starpība ir traucēklis, lai varētu veidot nopietnas attiecības.

Baiba (20) stāsta: „Pirmkārt, nozīmīgi apspriest vecuma starpību, bet, otrkārt, no tā, kāda veida un cik spēcīgas jūtas valda starp diviem cilvēkiem. Jārēķinās ar to, vai šiem diviem cilvēkiem saskan intereses. Personīgi man pieņemamākas ir attiecības starp vienaudžiem, bet, ja vecuma starpība ir pieci gadi, domāju, ka tā vēl nav problēmu cēlonis. Kad vecuma starpība tuvojas jau desmit vai vairāk gadiem, manuprāt, ir jābūt patiesi spēcīgai saiknei un patiesām jūtām, lai pretotos sagaidāmajām grūtībām.”
Dainis (28) domā, ka galvenais, lai kopā ir interesanti. „Domāju, ka fiziski vecums var būt šķērslis attiecībās. Ir ļoti daudz apstākļu, kas to ietekmē. Vissvarīgāk, lai kopā būtu interesanti. Tomēr jāņem vērā, ka pastāv ļoti lielas interešu un uzskatu atšķirības, tāpēc vecuma starpība vairāk par pieciem gadiem varētu jau radīt problēmas.”
Anda (20) saka: „Manuprāt, vecuma starpība ir šķērslis attiecībās. Es pati nespētu veidot attiecības ar daudz jaunāku puisi par mani. Man tas vienkārši nav pieņemami. Ja vēl vecuma starpība ir astoņi gadi, viss kārtībā, bet, ja vairāk, apšaubu pozitīvu iznākumu.”
Reinis (24): „Domāju, tas ir šķērslis. Uzskatu, ka visam jābūt samērīgi. Man pašam grūti iedomāties, vai varētu „ieķerties” vecā omītē vai tādā, kura man būtu meitas vietā, ņemot vērā gadu starpību. Es laikam nevarētu pārkāpt piecu gadu starpību.”
Laine (18) viennozīmīgi uzsver, ka vecuma starpība nav šķērslis attiecībās. „Banāli varbūt skan, bet, ja cilvēku starpā patiešām valda mīlestība, vecumam nav nozīmes. Protams, 35 gadu starpība jau varētu būt šķērslis, bet 10 vai 20 gadu starpība nav.”
Lita (46) gan ir pretējās domās, jo pamatā neesot mīlestība, bet gan labklājība. „Manuprāt, vecums viennozīmīgi ir šķērslis. Novērots, ka pārsvarā tie pāri, kuriem ir ļoti liela gadu starpība, parasti precējušies vai dzīvo kopā aprēķina dēļ. Piemēram, jaunas sievietes izvēlas vecus vīrus naudas dēļ. Fiziski šie vīrieši viņām ir nepatīkami vai pretīgi. Tas varētu šķist kā kādas filmas scenārijs, bet dzīvē patiešām tā notiek. Domāju, ka līdzīgi ir tad, ja jauns puisis saiet kopā ar gados vecāku sievieti. Absurdi domāt, ka viņam patīk viņas krunciņas un noļukusī sēžamvieta, pretēji tam, ka apkārt staigā tik daudz jaunu, izskatīgu un „svaigu” meiteņu. Sieviete sava statusa dēļ varbūt var viņam dot slavu, varu vai arī to pašu finansiālo stabilitāti. Par varītēm gan nenoliegšu, ka tā nekad nav mīlestība, bet domāju, ka ļoti reti. Iespējams, 10 gadu starpību vēl var paciest, bet vairāk gan ne.”

Problēmu loks plašs

Kā jau jebkurās attiecībās, bez šķēršļiem un problēmām neiztikt. Tāpēc skaidrojām, kas varētu sagaidīt pārus ar lielu gadu starpību.

Baiba (20) stāsta, ka problēmas var rasties itin visā, bet tomēr noteicošais, cik liela gadu starpība. „Lai varētu būt kopā cilvēki ar vairāku desmitu gadu starpību, manuprāt, viņiem jābūt ļoti līdzīgai dzīves uztverei vai arī vienam jāizturas neatbilstoši savam vecumam. Problēmas rada gan dažādais skatījums uz dzīvi, gan dažādu paaudžu vērtību atšķirības. Arī jāņem vērā, ka atšķiras cilvēku paziņu loks. Ir arī jārēķinās ar apkārtējo iespējamo nosodījumu un neizpratni. Protams, svarīga arī fiziskā puse. Nevar veidoties pilnvērtīgas attiecības, ja viens cilvēks kļūst kādā jomā mazāk spējīgs.”
Dainis (28) domā, ka izskats arī varētu būt problēma. „Laikam ritot, otrs cilvēks varētu vairs nešķist vizuāli tik pievilcīgs. Ja iepriekš būs paticis vecākā cilvēka briedums, tad tagad to aizstās krunciņas un sirmums. Arī pieredzi, kas varētu šķist sākotnēji vilinoša vecākā cilvēkā, aizstās jau daļējs spēku izsīkums vai īgnums. Tad tāpat tiktu apzināti vai neapzināti meklēts cilvēks, tuvāks savai vecuma grupai. Kaut gan līdzīgi varētu būt arī ar jaunāko cilvēku. Kad „svaigā gaļa” jau būs apnikusi , vecākais cilvēks arī var sagribēt pieredzējušāku un mazāk sarežģītu partneri.”
Anda (20): „Manuprāt, problēmas varētu rasties vērtību skalā. Vecākiem un jaunākiem cilvēkiem ir dažāda uztvere par to, kas ir dzīves vērtības, kas prioritātes, kas mazsvarīgāks. Arī runājot par izskatu, kāds noteikti varētu iespaidoties no tā, ka partneris vēl ir izskatīgs, bet otrs tikai turpina novecot.”
Reinis (24): „Noteikti varētu rasties paaudžu uztveres atšķirības. Ja paskatāmies, kāds ir mūsdienu cilvēks un kāds padomju laikos augušais, noteikti ir atšķirības.”
Laine (18) pastāv uz to, ka problēmas ir vienmēr, neskatoties uz vecuma starpību, bet patiesas jūtas to var kompensēt. „Problēmu, kā jau jebkurās attiecībās, būtu daudz, bet, ja cilvēki ir ar stipru gribu un neiespaidojas no apkārtējo viedokļa vai attieksmes, tad jebkuras problēmas var pārvarēt. Varētu rasties uzskatu nesaderība, dažādi trūkumi, kas nāk līdz ar vecumu. Arī greizsirdība varētu rasties gados vecākajam cilvēkam, jo partneris taču, iespējams, izskatīgāks, bet tikpat labi jebkurš „parasts” pāris var saskarties ar tādām problēmām.”
Lita (46): „Problēmas varētu rasties tajā, ka šiem diviem cilvēkiem būtu grūti cīnīties ar sabiedrības nosodījumu. Arī tas, ka katram varētu būt citas intereses. Dažādas paaudzes taču. Arī greizsirdība ir neatņemama šo attiecību sastāvdaļa, manuprāt. Jautājums, cik stiprā formā un kā cilvēki to māk slēpt, bet tas nemaina būtību. Arī draugu loks noteikti atšķirsies. Jaunākā cilvēka draugi arī varētu šķist kaitinoši nenobrieduši un savā ziņā mazsvarīgi un otrādāk – vecākā drauga cilvēki pārāk nopietni.”

Nav ļaunuma bez labuma

Kā jau jebkurā jomā, situācijā vai parādībā viennozīmīgs nav itin nekas. Arī šajā gadījumā aptaujātie min iemeslus, kāpēc attiecībās, kurās viens partneris ir krietni vecāks, rodams savs, citāds „labums”.

Baiba (20) stāsta, ka šajā gadījumā var izteikt tikai minējumus, jo apspriežamā situācija ir visai sarežģīta. „Varbūt kaut kas sākotnēji pozitīvs visā tajā ir. Piemēram, jaunākais otra iespaidā kļūst nobriedušāks un ar lielāku atbildības sajūtu, gūst arī nebijušu pieredzi un skatījumu uz dzīvi. Varbūt attiecības ar vecāku cilvēku rada drošības sajūtu. Ar sava vecuma partneri abiem ir jācīnās gan par izdzīvošanu, gan vēl jāgūst pieredze. Vecāks šajā situācijā varētu būt balsts. Protams, pastāv arī „slims” modelis, kad ar vecāku partneri dzīvo kopā naudas dēļ.”

Dainis (28): „Grūti ko tādu īpašu nosaukt, ko nevarētu gūt ar līdzīga vecuma partneri. Varbūt vienīgi atšķirību no jau pierastā. Nopietnāku un nenopietnāku dzīves uztveri. Katrā ziņā, ko tādu, kas konkrētai personai nepieciešams, bet nav gūstams no sava vecuma partnera.”
Anda (20) stāsta, ka iegūt varētu vien tādas vispārīgas vērtības. „Piemēram, vairāk varētu izpausties patiesu jūtu dziļums. Kopīga cīņa pret sabiedrības aizspriedumiem, kas arī varētu būt emocionāli grūti.”Reinis (24) domā: „Noteikti ir kas labs. Droši vien ir cilvēki, kuriem ir labi šādā veidā, bet ne priekš manis.”
Laine (18) uzskata, ka ar vecāku cilvēku iespējamas nopietnākas attiecības: „Vecākam cilvēkam ir lielāka dzīves pieredze, jaunākam līdz ar to varētu rasties sava veida drošības sajūta. Varbūt arī, ka vienkārši kopā ir interesanti, ja nav pārāk atšķirīgi uzskati. Domāju, ka ar vecāku cilvēku var panākt nopietnākas attiecības nekā ar sava vecuma.”
Lita (46): „Varētu būt drošības sajūta, otra cilvēka briedums un dzīves pieredze. Lai savaldītu vai nostādītu uz „pekām” dažu labu brīvdomātāju, šis var būt labs variants. Bet pamatā jau tāpat tam vajadzīgas patiesas jūtas, kuras nav tik vienkārši uzturēt minēto problēmu dēļ.”

Kāpēc ne sava vecuma partneri?

Mēģinājām noskaidrot, kāpēc šajā gadījumā cilvēki negrib vai nevar atrast sava vecuma partneri?

Baiba (20): „Manuprāt, briedums šķiet vilinošs. Ja jaunietis ir bijis spiests pieaugt ātrāk un saprast dzīves skarbumu jau jaunam esot, varbūt sava vecuma partneris šķiet neinteresants un muļķīgs. Arī tas, ka attiecībās tiek meklēts labums – patvērums, stabilitāte, ko nevar sniegt vienaudzis. Vecākam cilvēkam tā varētu būt kāda krīze. Varbūt vēlme pēc kaut kā straujāka, pēc kaut kā, kas pašam savā veidā liktu atgriezties jaunībā.”

Dainis (28): „Manuprāt, pamatā tam varētu būt kādi psiholoģiski iemesli. Kādi bērnības trūkumi. Kādam vajag varbūt vēl māmiņu un tētiņu arī attiecībās.”
Anda (20): „Varbūt cilvēki meklē kādu izaicinājumu, negrib attiecības pēc noteiktā standarta.” Reinis (24): „Iemesls tam varētu būt cilvēka iekšējais stāvoklis. Manuprāt, šajā gadījumā ārējam maza nozīme. Cilvēki ārēji nav tik atšķirīgi, lai nevarētu atrast sev gana pievilcīgu starp sava vecuma partneriem.”
Laine (18): „Iespējams, tāpēc, ka cilvēks vēlas ko atšķirīgu. Varbūt tāpēc, ka jaunāks nevar izpildīt vēlmi pēc uzmanības un gādības. Manuprāt, jaunākam cilvēkam ir mazāk prasību, jo viņš vēl nav izpratis sevi un savas vēlmes.”
Lita (46): „Sava vecuma partneri nemeklē, jo tas jau varētu šķist kaut kas pārāk pierasts un neinteresants. Arī dažreiz tas ir varas apliecinājums. Varbūt kaut kāds komplekss pamatā – mātes un dēla attiecības vai kas tamlīdzīgs. Nevajag partneri, bet vajag aizbildni. Domāju, ka padzīvojušai sievietei jābūt ļoti pašpārliecinātai, lai uzsāktu attiecības ar jaunāku cilvēku. Sieviešu izskatam mūsdienās tomēr tiek pievērsta lielāka uzmanība.”

Jauna meitene un vecs vīrietis – labāk

Jautājām, kas šķiet pieņemamāks, jauns puisis un sieviete gados vai vīrietis gados un jaunāka sieviete. Viedokļi gan krasi neatšķiras.

Baiba (20): „It kā mūsdienās vecāka sieviete jaunam puisim blakus vairs tik slikti neizskatās, bet tāpat pastāvu uz to, ka satiekas vairāk vai mazāk viena vecuma cilvēki.” Dainis (28): „Man šķiet pieņemamāk, ja attiecības ir starp vecāku vīrieti un jaunu sievieti vai meiteni.” Anda (20): „Laikam jau jauna sieviete un vecs vīrietis.” Reinis (24): „It kā šķiet, ka labāk, ja jauna sieviete un vecs vīrietis.” Laine (18): „Man pieņemami šķiet abi varianti.” Lita (46): „Vecs vīrietis un jauna sieviete šķiet pierastāk.”

Leave a comment »

Cik solidāriem jābūt attiecībās

Tev un mīļotajam jāturas kopā, tas ir skaidrs. Bet vai tiešām jūsu vienotība ir jādemonstrē ikvienā situācijā? Izlasi, kad solidaritāte ir nepieciešama un kad ir pieļaujams neliels egoisms.

Pat tad, ja jūsu attiecībās viss ir kārtībā, tu regulāri sastopies ar situācijām, kad neesi īsti pārliecināta, cik daudz solidaritātes pret partneri no tevis un no viņa drīkst prasīt. Vai tiešām tev šoreiz ir viņam jāpakļaujas? Vai viņam atkal jārāda skābs ģīmis, kad ejat ciemos pie taviem draugiem? Un kāpēc viņš stāsta savai mātei par jūsu strīdiem? Lūk, septiņas tipiskas pāru situācijas un Cosmo atbildes uz jautājumu – cik solidāriem jums vienam pret otru jābūt?

1.Situācija
Omulīgs vakars ar draugiem. Viņš aizrautīgi atstāsta piedzīvojumu no jūsu pēdējā ceļojuma, kad tu iespraucies viņa stāstā ar precizējumu: “Tas nebija Korsikā, bet gan Sardīnijā!”

Spriedums:
Privāta ballīte nav nekāda ziņu pārraide. Te nav runa par precīziem faktiem, bet gan par iespēju ļaut otram izbaudīt stāstīšanas prieku. Ja informācijas precizējumam stāsta jēgā nav īpašas nozīmes, labāk nejaucies. Daudz patīkamāku iespaidu par sevi atstāsi, ja drauga misēkli atstāsi neievērotu vai nogludināsi neuzkrītoši. Citādi tu tikai klaji nodemonstrē, ka tev ir svarīgi izrādīties gudrākai. Augstprātīgs aizrādījums – “Mīļais, pareizi jāsaka “ir vecāks nekā”, nevis “ir vecāks kā” – var sabojāt vislabākās attiecības, jo liecina, ka jūsu starpā notiek cīņa par varu.

2.Situācija.
Jūs kopīgi esat vienojušies pagaidām vēl nogaidīt ar bērnu radīšanu. Kad viņš nākamajā tikšanās reizē par to paziņo savai mātei, tas izklausās tā, it kā izšķirošais lēmuma iemesls būtu tikai tavas karjeras ambīcijas.

Spriedums:
Futbola laukumā par tik nesportisku izturēšanos viņš noteikti izpelnītos dzelteno kartīti. Pat tad, ja viņa māte regulāri stāsta, kā viņa priecātos ātrāk kļūt par vecmāmiņu, diplomātiskāk būtu jūsu vienošanos formulēt “mēs” formā. Tas taču ir lēmums, kuram piekrītat jūs abi! Vīrietim jāparāda, ka viņa prioritāte ir viņa ģimene –tātad tu, jo attiecībām iespējama nākotne tikai tad, ja jūs spēlējat vienā komandā.

3.Situācija:
Tu krāso skropstas, kad viņš piepeši paziņo – ar tādu temperatūru viņš uz R.E.M. koncertu pilnīgi noteikti neiešot. Bet viņš taču nevar no tevis prasīt, lai arī tu paliec mājās! Vai varbūt var?

Spriedums:
Protams, arī viņš daudz labprātāk klausītos klātienē Man on the Moon, nevis dzertu kumelīšu tēju, taču likt tev just sirdsapziņas pārmetumus arī nebūtu godīgi. Tāpēc, ja vien tavam draugam bez tevis nedraud dzīvības briesmas, tev ir tiesības izbaudīt koncertu vienai. Lojālam partnerim uzreiz nav jākļūst par mocekli. Ja vīrietis jūtas pārāk slims, lai dotos tev līdzi, parūpējies par viņa labsajūtu, pagatavojot tēju, sasedzot un izrādot līdzcietību, taču neatsakies no ieplānotās izklaides. Savukārt, ja ar vienu no jums notiek nelaime brīdī, kad abi esat kādā pasākumā, tad gan solidaritāte prasa pamest kaut vai balli pilī, ja mīļotajam nepieciešama ārsta palīdzība.

4.Situācija.
Jūs abi priecājaties par gaidāmo mazuli, taču, kamēr tu sēdi mājās un lasi grūtniecības literatūru, viņš izklaidējas ar draugiem. Tu arvien biežāk jūties pamesta novārtā.
Spriedums:
Neviena sieviete nealkst kļūt par ērcīgu fūriju ar lielu vēderu, kas apber vīrieti ar nemitīgiem pārmetumiem. Tu jau labprāt ļautu viņam izklaidēties, tomēr tavā stāvoklī tas ir daudz prasīts. Tu vairāk nekā jebkad gaidi atbalstu no sava mīļotā, bet viņš to, iespējams, pat nenojauš. Galu galā – viņš taču nāk tev līdzi uz pirmsdzemdību nodarbībām un paglāsta tev galvu ik reizi, kad tev uznāk rīta nelabums. Diez vai tu vari pieprasīt no vīrieša, lai viņš neatkāpjas no grūtnieces ne soli, taču mazliet vairāk iejūtības gan.

5.Situācija.
Viņš, nepajautājot tev, ir apstiprinājis jūsu abu ierašanos uz viņa onkuļa 60 gadu jubilejas svinībām. Tu uzskati, ka tev tai dienā ir ieplānotas svarīgākas darīšanas, un nebūt nesapņo jau atkal nakšņot viņa vecāku mājās.

Spriedums:
Spēles noteikumi numur viens: nekad nepieņemt ielūgumu bez iesaistīto personu vienošanās. Un apmeklēt visus radu pasākumus divatā nebūt nav obligāti. Viņš var laikus informēt savu ģimeni, ka ieradīsies viens, nododot no tevis sveicienus. Vēl labāk, ja tu onkulim piezvanīsi pati, tādējādi nevienam neradīsies priekšstats, ka tu nevēlies tur būt. Ja tomēr tavam draugam ir ļoti svarīgs un pamatots iemesls ierasties tur kopā ar tevi, centies pārvarēt savu nepatiku – arī darbā taču tu dažkārt dari to, kas tev šķiet apgrūtinoši.

6.Situācija.
Jūsu attiecības ir izjukušas, un tu savai labākajai draudzenei sūdzies, ka gultā viņš bija nekam nederīgs, arī bērnus viņš negribēja. Arī darbā kolēģes prasa, kāpēc jūs vairs neesat kopā…

Spriedums:
Lai arī kādi būtu jūsu šķiršanās iemesli, tavs bijušais ir pelnījis zināmu lojalitāti. Tu taču šādu partneri nekad nebūtu izvēlējusies, ja viņam būtu tikai sliktas īpašības. Necenties viņu nomelnot, jo tas tikai kaitēs tavai reputācijai. Tomēr tev nav arī jāklusē līdz kapa malai. Tu vari runāt par pārdzīvoto šķiršanos ar labiem draugiem, ja tas palīdz tev tikt pāri zaudējuma sāpēm, taču ievēro, lai tevis teiktais nepazemo cilvēka cieņu. Ir lietas, kuras ir pārāk intīmas, lai ar tām dalītos. Pie tādām, protams, pieder arī seksuālās problēmas. Savukārt, ja jautājumus par tavu privāto dzīvi uzdod kolēģi, īsti vietā būs atbilde Holivudas zvaigžņu stilā: “Mēs sapratām, ka tomēr neesam viens otram piemēroti.”

7.Situācija.
Tavā ielūgumā uz firmas Jaungada balli rakstīts “ar pavadoni”. Bet viņš necieš oficiālus pasākumus un atsakās nākt tev līdzi.

Spriedums:
Vīriešiem bieži šķiet apgrūtinoši tēlot pavadoņus, turpretim no sievietēm viņi sagaida, ka tās allaž atbalstīs viņus reprezentablos pasākumos. Un mēs bez kurnēšanās to arī darām. Ja ielūgumā rakstīts “ar pavadoni” vai “ar ģimeni” vai ja lielākā daļa kolēģu gatavojas ierasties ar savu otro pusīti, arī tava vīrieša pienākums ir būt tev blakus. Ja nu viņš galīgi nav ballīšu karalis, vienojieties, ka viņš nāks tev līdzi vismaz uz katru otro pasākumu.

Avots: tvnet

www.sexerlv.info

Leave a comment »

Kļūdas laulāto attiecībās

Viņi aizmirst, ka attiecības ir process, nevis fakts.

Pirmais attiecību posms ir saderināšanās. Katrs partneris izvērtē savas jūtas pret otru un veido attiecības. Abu uzdevums šajā laikā ir izlemt, vai viņi apmierina viens otra vajadzību pēc rūpēm un atbalsta, izveidot efektīvu komunikācijas sistēmu, vienotu problēmu risināšanas sistēmu, mācīties risināt konfliktus un sasniegt kompromisu. Ja partneri ir uzsākuši seksuālos kontaktus, viņiem jānodibina savstarpēji apmierinošas emocionāli seksuālās attiecības. Šis ir laiks, kad partneri nošķiras no vecāku ģimenes un izveido pāra identitāti. Šajā posmā partneri parasti vēl nejūtas pārliecināti par attiecību stabilitāti, un šī nepārliecinātība var liegt viņiem paust savas patiesās jūtas un domas, tā nedodot iespēju ne sev, ne otram izveidot efektīvu mijiedarbības sistēmu.

Otrais posms ir attiecību formalizācija vai salaulāšanās. Kaut gan šķiet, ka zīmogs pasē neko nemaina, patiesībā tas nozīmē ļoti daudz. Tā ir pāra atklāta paziņošana citiem cilvēkiem par to, ka viņi IR PĀRIS. Bieži šis ir brīdis, kad partneri sāk dzīvot kopā, nevis tikai satikties. Viņu uzdevums šajā posmā ir noskaidrot, ko katrs sagaida no attiecībām, kā redz savu un partnera lomu, un izveidot produktīvus mijiedarbības un problēmu risināšanas modeļus. Bieži viņi pārvērtē rūpju nozīmi un jēgu. Tieši šajā posmā pastāv risks sākt uztvert attiecības par faktu un pārstāt tajās ieguldīt.

Trešais posms ir bērna piedzimšana. Nav nozīmes tam, vai bērns piedzimst vai tiek adoptēts, tomēr tas, ka pāris kļūst par (vismaz) trijotni maina gan pienākumu loku, gan varas struktūru un lomas, gan rūpju un mīlestības paušanas veidu. Partneriem mainās attiecības ar viņu pašu vecākiem. Viņi mācās veikt vecāku pienākumus kā pāris. Vislielākais risks šajā posmā ir pilnībā novirzīt savu uzmanību un rūpes no partnera uz bērnu un zaudēt savstarpējo tuvību.

Ceturtais posms ir jauniešu individuācijas un separācijas laiks. Bērni ir paauguši, viņiem parādās savas intereses, savi draugi, un viņu aprūpe vairs neaizņem tik daudz laika. Daudziem pāriem šis ir grūts laiks, ja tieši bērns bija tas, kas apvienoja partnerus un saturēja viņus kopā. Tādā gadījumā bērna individuācija – arvien lielāka attālināšanās no vecākiem – rada psiholoģisko diskomfortu un apdraudētības izjūtu. Partneri var baidīties no tā, ka, bērnam izaugot un aizejot viņa paša ģimenē, viņiem būs atkal jāpaliek divatā, jāpārvērtē savas attiecības un jāatrod jauna attiecību jēga. Vislielākais izaicinājums šajā periodā ir jaunas kopības izjūtas atrašana.

Piektais un pēdējais posms ir “pēcbērnu” periods. Bērni ir prom, viņiem ir sava dzīve, un attiecībās ar viņiem tiek pārvērtēta gan varas, gan komunikācijas struktūra. Partneri atkal ir tikai divi vien. Viņiem vienam otrs jāatbalsta mēģinājumos atrast jēgu, apmierinājumu un produktivitāti. Viņiem jāatrod veids, kā būt tuviem un tikt galā, saskaroties ar fizioloģiskās funkcionēšanas pasliktināšanos – tostarp veselības problēmām un potenciālu seksuālās vēlmes un/vai spēju vājināšanos. Viņiem ir jādomā par iespējamo partnera vai savu nāvi, un viņiem ir nepieciešama dziļas tuvības izjūta, lai varētu par to runāt. Vislielākās briesmas šajā laikā var radīt mēģinājumi bēgt no dzīves, kura dažādu iemeslu dēļ ir tukša, nepiepildīta, no palikšanas divatā, centieni dzīvot bērnu dzīvi.

Protams, ikvienas attiecības ir dziļi unikālas un tām jāsastopas ar dažādiem dzīves izaicinājumiem, tomēr visās attiecībās ir arī kaut kas kopējs. Jebkurā no posmiem liela nozīme ir partneru spējai sarunāties, saprasties, būt kontaktā ar savām jūtām, kā arī vēlmei risināt situāciju.

Viņi izveido attiecības, bet neizveido draudzību ar partneri.

Tas notiek tad, kad starp partneriem ir kaislīga mīlestība un viņi neparūpējas par to, lai labāk izzinātu viens otru un saprastu, kas viņam / viņai tik tiešām ir svarīgs. Tādā gadījumā cilvēki ir kopā, un šķiet, ka abi ir tuvi, bet, tiklīdz kaislība mazinās, viņi saprot, ka viens otram ir sveši.

Slavenais R. Stērnberga mīlestības modelis ietver trīs mīlestības komponentus – kaisli, emocionālo tuvību un lēmuma pieņemšanu.

Kaisle ir attiecību erotiskais komponents – tā ir fiziskā tuvība, sekss, bet ne tikai tas. Pie kaisles pieskaita visu, kas rada spēcīgas, kaislīgas emocijas, proti, adrenalīnu. Arī vara ir kaisle. Tieksme pēc varas var būt attiecību pamatā tikpat lielā mērā kā, piemēram, sekss vai emocionālā tuvība.

Emocionālā tuvība ir savstarpējā sapratne, uzticēšanās, draudzība. Tā ir partneru emocionālā pasaule, abu jūtas, spēja uzklausīt otru, saprast un atbalstīt viņu. Attiecību emocionālo aspektu bieži sauc par mīlestību, tomēr mīlestības jēdziens ietver daudz vairāk nekā tikai emocionālo aspektu. Mīlestība ir ļoti grūti definējams termins, tā ir intensīva patikas izjūta pret kādu objektu vai lietu, kad cilvēks tiecas pie mīlestības objekta. Ne vienmēr mīlestībai piemīt erotiskais komponents (piemēram, mīlestība pret vecākiem vai draugiem). Mīlestība ir process, nevis fakts. Tā mainās un attīstās.

Lēmuma pieņemšana nozīmē lēmumu par to, kāda vieta šīm attiecībām ir partneru dzīvē, vai viņi tās plāno uz visu mūžu vai uz pāris gadiem. Tas ir mīlestības mentālais, pragmatiskais komponents.

Visi komponenti atrodas mijiedarbībā, un galvenais, lai partneru gaidas sakristu vai arī lai partneri rēķinātos ar otra vajadzībām. Piemēram, ja abiem partneriem vissvarīgākais ir emocionālais atbalsts, tuvības izjūta, viņi labāk sapratīs viens otra vajadzības un gaidas, un tas stiprinās attiecības. Ja vienam no partneriem vissvarīgākais ir kaisle, bet otrs ilgojas pēc emocionālas tuvības, dziļas draudzības, viņiem var būt grūtāk saprast vienam otru un apmierināt otra gaidas un vajadzības. Partneris var mēģināt otram dot to, ko pats gribētu saņemt, un tas var radīt vilšanās un neapmierinātības izjūtu.

A. Ādlers apgalvoja, ka laulības fundamentālā garantija, laulības laimes “atslēga” ir izjūta, ka tu daudz nozīmē, ka tevi nevar aizvietot, ka tu esi vajadzīgs savam partnerim, ka tu dari labas lietas un ka tu esi patiess draugs savam partnerim. Viņš uzsvēra, ka, izvēloties partneri, ir jāpievērš uzmanība ne tikai fiziskai un intelektuālai piemērotībai un pievilcībai, bet arī spējai saglabāt draudzību.

Viņi nav godīgi par savām patiesajām jūtām, vēlmēm, par to, kas viņus patiesi uztrauc.

Viņi baidās sabojāt attiecības un izliekas, ka problēmu nav. No tā problēmas tikai vairojas, un tās atrisināt kļūst aizvien sarežģītāk. Nerunājot par savām patiesajām jūtām un vēlmēm, partneri liedz sev iespēju justies laimīgiem. Mūsu kultūrā visai izplatīts ir priekšstats, ka jūtas var būt labas un sliktas, respektīvi, ka labi cilvēki jūt tikai labas jūtas. No četrām pamata jūtām – prieka, dusmām, bēdām un bailēm – tikai prieks tiek uzskatīts par pieņemamu. Tomēr vai ir iespējams iedomāties garīgi veselu cilvēku, kas jūt tikai un vienīgi prieku? Turklāt arī pētījumi liecina, ka vislielākais drauds attiecību stabilitātei un ilgumam ir tieši jūtu neizrādīšana.

Protams, cits jautājums ir – kā izrādīt jūtas, piemēram, dusmas. Partneriem ir jāiemācās konstruktīvs veids, kā to izdarīt, nepazemojot otru. Viņiem ir jāatceras, ka jūtas nevar būt pareizas vai nepareizas, labas vai sliktas. Jūtas ir rādītājs, zīme, kas norāda uz problēmām. Ja nav jūtu, – nav problēmas. Ja izvēlamies nejust “sliktās” jūtas, pēc kāda laika nejutīsim arī prieku, laimi, apmierinājumu, mīlestību.

Tāpat ir jāiemācās izrādīt pozitīvas jūtas, piemēram, gandarījumu vai prieku. Izrādot šīs jūtas, partneri viens otram dod ziņu par to, kas viņus iepriecina, un iedrošina viens otru tā rīkoties arī turpmāk.

Tava laime ir atkarīga no partnera (-es), tāpēc tu neveido pats (-i) savu dzīvi.

Tu sagaidi, ka otrs padarīs tavu dzīvi skaistu un priecīgu, pilnīgu un brīnišķīgu. Tas ir viens no atkarības veidiem: tu visu savu dzīvi veido ap vienu vienīgu cilvēku, tāpat kā alkoholiķis to veido ap alkoholu. Tomēr neviens cilvēks nevar padarīt tavu dzīvi laimīgu un piepildītu, lai kā viņš censtos; tavas dzīves centrā ir jābūt tev pašam. Tas nenozīmē, ka tev jārēķinās tikai ar sevi, taču nedrīkst sevi “pazaudēt” un upurēt savu identitāti.

Sākot attiecības vai arī turpinot tās, ir jāsaprot, kāpēc tu to dari. Vai tu patiešām gribi būt kopā ar šo konkrēto cilvēku vai varbūt šajās attiecībās bēdz no sadzīves nesakārtotības, lēmumu pieņemšanas vai iekšējā tukšuma izjūtas, sabiedrības aizspriedumiem pret vientuļiem cilvēkiem?
Atkarīgās attiecības bieži attīstās pēc Karpmana trīsstūra modeļa, kurā atklāta mijiedarbība starp trim lomām – glābēju, upuri un agresoru.

Galvenā loma trīsstūrī ir upurim, jo viņa pozīcija ir tā, ap kuru griežas citi. Upuris neuzņemas gandrīz nekādu atbildību par savu rīcību vai jūtām. Viņš ir upuris – kāds cits ir vainīgs pie tā, ka viņa dzīve ir tāda, kāda tā ir. “Nabaga es”– tā viņš saka.

Upura loma var būt dusmīga vai patētiska. Dusmīgais upuris aktīvi meklē varu, izmantojot, piemēram, frāzes “Tu ar mani vairs tā nerīkosies!” vai “Tu esi slikts!”. Patētiskais upuris izrāda to, cik ļoti viņš cieš. Jebkurā gadījumā upuris meklē kādu, ko vainot par to, kā viņš jūtas un ka viņa dzīve ir tieši tāda. Upuris meklē glābēju, kas uzņemtos atbildību par viņu un viņu aprūpētu. Un tā vietā, lai lūgtu palīdzību (lūgums nozīmē, ka var arī atteikt), viņš manipulē ar citu vainas izjūtu. Atbildot uz vainošanu, t. i., juzdamies vainīgs, cilvēks kļūst par glābēju. Jebkurā gadījumā cilvēks jūtas slikti – neglābjot jūtas vainīgs, glābjot jūtas piespiests to darīt, nodevis savu “es”.

Glābējs cenšas kompensēt vainas izjūtu (sliktuma izjūtu), darot kaut ko labu, nesavtīgu. Viņš jūt atvieglojumu tādēļ, ka palīdzot jūtas nesavtīgs, neegoistisks. Šīs pozīcijas “āķis” ir tas, ka cilvēks savu pašcieņu un savas vērtības izjūtu saista ar to, ka ir “labs”, “nesavtīgs”. Līdz ar to glābējs, lai saglabātu savu “nesavtīgo” tēlu citu acīs, arī bēg no savām patiesajām jūtām, reizēm pat nenojaušot, ar ko viņš par to maksā.

Glābējs nevar būt glābējs bez upura. Jo bezpalīdzīgāks upuris, jo mazāk atbildības viņš uzņemas par savu dzīvi, saviem lēmumiem un rīcību, jo vairāk iespēju viņu glābt. Jo lielāku atbildību upuris sāk uzņemties par savu dzīvi, jo vairāk trauksmes jūt glābējs – jo ko tad viņš glābs? No kurienes rast pašcieņu? Bet tieši tādēļ viņš nekad nevar līdz galam “izglābt” upuri un beigu beigās pats jūtas dusmīgs un iztukšots. Ir svarīgi saprast, ka jebkura atkarīgā uzvedība ir bēgšana no savām jūtām. Glābējs bēg no izjūtas, ka viņš ir mazvērtīgs, nevarīgs un nespēj rūpēties par sevi. Ironija ir tā, ka, tik daudz darot upura labā, glābējam rodas izjūta, ka viņš ir upurim parādā.

Agresors jeb sliktais ir loma, kas ir nepieciešama gan upurim (lai justos kā upuris, ir vajadzīgs kāds, kas uzbrūk), gan glābējam (lai būtu kāds, no kā upuri glābt). Tāpēc parasti glābējs kļūst par agresoru, jo uzbrūk bijušajam agresoram, agresors kļūst par upuri utt. – šī spēle var turpināties bezgalīgi.

Vēl dažas atkarīgo attiecību trīsstūra īpatnības.

•Visa pamatā ir noliegšana. Ikviens dalībnieks noliedz savas jūtas un nevēlas uzņemties atbildību par sevi.
•Ja tu iesaisties procesā, tev jāspēlē visas lomas. Katram ir sava “mīļākā” starta pozīcija, tomēr gribot negribot trīsstūris piespiež cilvēku spēlēt visas lomas pēc kārtas.
•Ikviena loma sāpina un izraisa bezspēcības izjūtu.
•Vainas izjūta ir kā siers slazdā – tā cilvēku ievelk iekšā un neļauj izkļūt laukā.
•Jebkurš “jādara”, “jājūtas” un citi “jā…” ir meli. Tās ir balsis, kas skan cilvēku galvā, viņu pārliecība par to, ko nozīmē labs cilvēks, labs profesionālis utt.
•Dzīve trīsstūrī nav dzīve, jo tu neesi tu pats.
•Vienīgā izeja ir robežas noteikšana un personiskā atbildība – godīgums, taisnības teikšana un savu emociju jušana.

Viņi uzskata, ka pastāv ideālas attiecības bez krīzēm un strīdiem, un, ja esošās attiecības neatbilst šim kritērijam, meklē citas.

Krīzes ir jebkuru attiecību neatņemama sastāvdaļa. Mainās ārējie apstākļi, mainās un attīstās arī abi partneri, un ik pa brīdim cilvēks konstatē, ka tas, kas iepriekš viņu apmierināja un iepriecināja, vairs nemaz nešķiet vilinošs. Tas notiek ar katru. Tādā mirklī it kā no jauna ir jāveido attiecības ar to pašu partneri. Šādu situāciju sauc par krīzi – tā, kā bija iepriekš, turpināt vairs nevar, bet, kā to darīt citādi, nav zināms. Ķīniešu valodā vārds krīze tiek apzīmēts ar diviem hieroglifiem, no kuriem viens nozīmē briesmas, bet otrs – iespēja. Jebkura neatrisināta krīze draud ar attiecību izjukšanu, jo partneri emocionāli attālinās viens no otra, varbūt mainās viņu intereses un viņiem ir grūti atrast kopības izjūtu; bet, ja viņi krīzi atrisina, viņu attiecībās rodas vēl lielāka tuvība un izpratne.

Attiecību sākumā partneriem var bieži rasties domstarpības par dažādiem jautājumiem – naudas tērēšanu, mājas pienākumu sadali, brīvā laika pavadīšanu, bērnu audzināšanu utt. Bieži vien cilvēks uzskata, ka tieši viņam ir taisnība, tāpēc otram jāmaina sava uzvedība. Savukārt otrs uzskata, ka taisnība ir viņam, jo tā bija viņa ģimenē. Problēma ir tā, ka ikviens no partneriem ir iemācījies kādu noteiktu veidu, kā risināt problēmas, kā rīkoties sadzīves situācijās, bet pārim ir jāatrod kopīgs veids, kopīgas stratēģijas. Parasti cilvēks par pareizu uzskata pazīstamo un izmēģināto, bīstas no nepazīstamā un nevēlas to pieņemt. Tāpēc vienas kultūras cilvēkiem no viena sociālā slāņa ar līdzīgu izglītības līmeni parasti ir vieglāk citam citu saprast, tomēr līdzīga pieredze nav laimīgu attiecību priekšnosacījums. Pats svarīgākais ir tas, vai partneri ir atvērti jaunām pieejām un risinājumiem, vai ir gatavi runāt par savām jūtām un domām, meklēt kompromisu.

Pat visideālākajās attiecībās mēdz būt strīdi un krīzes, taču partneri tās risina. Labu un ilgstošu attiecību pamatā ir drosme risināt problēmas, un pēc atrisinātas krīzes partneri jūtas vēl tuvāki viens otram. Parasti ir grūti rast risinājumu strīdoties, jo ir pārāk daudz emociju un bieži vien gribas, lai uzvar tava taisnība, bet tas acīmredzami traucē uzklausīt un saprast otru cilvēku. Tāpēc pasaulē ir laulību konsultanta un pāru psihologa profesija. Tas ir cilvēks, kas palīdz partneriem sadzirdēt vienam otra izjūtas un domas, izprast situāciju un atrast risinājumu. Šādi speciālisti ir arī Latvijā.

Avots: http://www.tvnet.lv/

http://sexerlv.info

Leave a comment »