7

Laikam jau tomēr dzīvē mēdz būt sakritības. Par to pārliecinājos vēl pavisam nesen, bet stāsts ir par nu jau septiņus gadus vecu notikumu.
Tā nu bija sanācis dzīvē, ka saticis biju un padzīvojies kopā ar sešām jaukām būtnēm. Ar dažu mazliet ilgāk, ar citu mazāk, bet kaut kā nebija iegriezies tas viss tā, ka attiecības būtu novedušas pie kaut kā nopietna un paliekoša.
Tad nu reiz sanāca tā, ka vienā svētdienas vakarā sēdēju krogā, man liekas, ka Alberts bija tā nosaukums, un nīkulīgi raudzījos uz dzīvi caur pusizdzerta merkūra glāzi un nekas neliecināja, ka kaut kas var šajā dzīvē mainīties vai vismaz notikt.V Bet te pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm man blakus atskanēja tik jauka meitenes balss, ka šermuļi noskrēja pār muguru, liekot man pievērst arī savas nogurušās acis blakus miglā esošajam tēlam. Un tas, ko es ieraudzīju, lika arī manam aizceļojušajam prātam savākt visas savas pa pasaules klīstošās domas savākt vienkopus un piedomāt par to, lai nesāktu es lēkāt uz vienas kājas vai labākajā gadījumā muļķīgi smaidīt.VV Tad nu atkal iestājās migla un vienīgais, ko atceros bija tas, ka redzot viņas rosību ap cigarešu kārbiņu un cigaretes aizceļošanu uz viņas skaisto lūpu pusi, haotiski piedomāju par kaut kur esošajām šķiltavām un pie septītās cigaretes viņas rokās man pat izdevās piedāvāt viņai uguni.
Nezinu kā tas viss bija patiesībā, bet jau pēc kāda laika es viņai cītīgi stāstīju par konjugciju un ekvinokciju ,man nezināmā veidā tas jauki apvienojot, un vēl visādas iestudētas lietiņas, kurām vajadzētu nostrādāt, atstājot par mani iespaidu, kā par superzinošu indivīdu, kuru garām nedrīkst palaist nekādā gadījumā.
Bet tad pēkšņi viņa pajautāja man par pareizu laiku un man nācās pateikt, ka ir tikai septiņi vakarā un kā laika mums sarunām vēl atliku likām. Bet dziļās acis viņas tēlā lika man saprast, ka nepieciešama kaut kāda darbībā vai vismaz virzība. Tāpēc pašam negaidot piedāvāju aizbraukt papeldēt. Un jokainākais bija tas, ka viņa bija ar mieru.
Tas lika man atkal apkopot visas savas ķermeņa daļas vienā veselumā un, pamājis atvadas visiem, centos turēties līdz viņas liegajai gaitai līdz taksometru pieturai. Jokaini, ka atmiņā iespiedies mašīnas numurs, patiesībā nevis numurs, bet tā cipari. Un tie bija 77.
Adresi nosauca viņa un mani nez kāpēc nesatrauca tas, ka tas nebija ezera vai citas ūdens vietas nosaukums, bet konkrēta adrese Rīgas centrā, varbūt tāpēc, ka nebiju vairs spējīgs brīnīties, bet varbūt tāpēc, ka adresē atkal figurēja kaut kādi septītnieki.
Un par samaksātajiem septiņiem latiem un nospiesto septītā stāva pogu jau man vairs nebija spēka brīnīties.
Nebiju vēl tā kārtīgi pārcēlis savas ķermeņa daļas pāri slieksnim, kā sajutu vieglu pieskārienu savam vaigam un vienlaicīgi pretī redzēju atkal tās pašas dziļās un nu jau visu pasakošās acis.
Kad vēlāk visu pārdomāju un saliku pa plauktiņiem un salīmēju filmu fragmentus, tad secināju, ka mīlējāmies mēs tieši septiņas reizes. Tas ir septiņas reizes mana baltkvēle plūda pār malām, par viņas nobeigumiem man grūti ko teikt, jo man tas izklausījās pēc viena gara un ilga svētlaimes kliedziena visas nakts garumā.
Tā jau pēc septiņiem mēnešiem mēs iestūrējām laulības ostā un vēl Tāda lūk jocīga ciparu uzkrītoša spēle man sanāca un tagad pēc septiņu gadu kopdzīves tik pēkšņi viss pārtrūka – viņa aizgāja un neko nepaskaidrojot – jā precīzi pēc septiņu… Sakritība laikam…

sekss stāstu iesūtīja mrg

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: