Archive for Romantika

Viduslaiku spams

Pamodos no rīta, pasaucu Paolo, liku viņam atnest manas bikses, ja tās var saukt par biksēm, lāčādu un bereti ar foršo spalvu. Izkāpu no gultas un gāju pie loga skatīties, kas notiek. Dažam mājām aizvirtņi ciet, dažām vaļā. Vistas jau kāds izlaidis nah ganīties pa mēslu čupu tepat pie manas mājas stūra. Esmu reāli iesvīdis pa šīm brīvdienām, laikam būs jājāj peldēties. Nu lūk arī Paolo ar pieprasīto garderobi. Uzvilku ts bikses un kaut kā ielīdu lāčādā, bereti arī nepiemirsu. Pateicu Paolo, lai noslepkavo kādu sivēnu un stiepj Paulīnei, būšu atpakaļ pirms pusdienlaika. Nokāpju lejā, ieeju stallī. Fiksi zirgu, kretīn. Dabūju zirgu un izjāju uz ielas. Vispirms, kā jau teicu, peldēties. Jāju pa ielu lēnītiņam uz vārtu pusi. Kāds mīž pa logu. Pajāju garām večai ar grozu, viņa iet uz tirgu, kur visu dienu pārdos nezinkādas saknītes pro et contra apbērnošanos. Man jau pie kājas, bet tiešam pretīga ūsaina vecene, ceru, ka viņu kāda konkurente sacienās ar nelabām sēnēm.
Vārti klāt, vaļā, tiltiņš nolaists, viss kārtībā (neciešu, ja dažreiz gadās tā pavēlāk atgriezties un saskarties ar sardzes naudaskāri. Ko ta tik vēlu, tūlīt taisīs ciet, vai vai vai, jāj te visādi utt). Beidzot ceļš, putekļi un cipreses. Zirgs izdomā apstāties un nodirsties. Tikmēr es varu ievērtēt kādu ārkārtīgi perspektīvu privātu iniciatīvu, respektīvi, izkaltis zemes pleķītis, pašā vidū zemnieks čabatās ar kapli kaut ko urķē. Viņa bārdainā seja izskatās pēc sakaltuša, ar salmiem aplipuša zirgābola. Viņš cer, ka bakstīšanās ar kapli pamudinās izspraukties no zemes šādiem tādiem zaļumiem, lai sieva varētu vārīt zupu pašai un pašam, un entajiem bērniem, kas šobrīd kaut kur ganos droši vien izmēģina pozu sešdesmit deviņi ar tāda paša lauķa tādiem pašiem entajiem.
Zirgs ir kārtībā, ar viņa laipnu piekrišanu varam doties tālāk. Pretim brauc kaste uz riteņiem. Neko neredzu, putekļi briesmīgi, lodziņi kastei mazi. Iekšā noteikti kāda dāma saliekusies deviņos līkumos, lai nesaņurcītu savu jauno spico cepuri pret kastes griestiem. Ar kaut kādu tādu dāmu man neizbēgami tuvākajā laikā būs vien jāprecas, apnicis neko nedarīt, jāsāk domāt par karjeru.
Pie strauta izģērbjos un drebelīgi lēnām kāpju ūdenī. ŠAUSMĪGI. Aizvakar te nez no kurienes uzradās zemniecīte. Skaista jau bija , bet tās čabatas, tie kankari! Vistrakākais, protams, seja – mēle izkārusies, siekala tek, acis izbolītas. Rādīju viņai savu krānu, cik uzskatāmi spēju, līdz parādībai LĒNĀM pieleca, ka laiks demonstrēt kaut kādas manieres un tīties. Pasmaidīja un aizlāčoja.
Tā, esmu izpeldinājis savas baltās miesas, laiks jāt atpakaļ. Starp citu, dārgie draugi, ja vēlreiz satikšu to siekalaino daiļavu, goda vārds kaut kur likšu iemūrēt.

Leave a comment »

Mūžības ezers

“Nāc šurp!” viņa smiedamās uzsauca, pāršāvās pāri smilšainajam ceļam un nozuda tuvējā egļu mežā. Basās kājas nelikās ne zinis ne par asajām skujām, ne durstīgajiem čiekuriem un garā bize kā lokana čūska slīdēja pār viņas muguru. Tā bija viņa – mana bērnības draudzene. Vai tiešām?
Tālā ceļa noguris es rāmiem soļiem devos viņai pakaļ. Nez kāpēc biju nedaudz apmulsis. Kādreiz taču tāpat skrējām, tāpat viens otru ķircinājām. Pieliku soli, lai viņu panāktu. Vismaz lai redzētu viņas vijīgo augumu līksmā un vieglā solī skrienam uz tuvējo ezeru, kuru dēvēja par Mūžības ezeru tajā mītošā gulbju pāra dēļ, kuri jau kuro gadu spārnu pie spārna bija slīdējuši pa gludo ūdens virsmu. Vecie ļaudis stāstīja, ka tā esot bijis vienmēr.
Visa viņas bronzas krāsas āda viegli mirdzēja ūdenī grimstošajos saules staros. Trauslie pleci bija viegli nolaisti un aizvērusi acis viņa bija pacēlusi seju pret debesīm.
Vējš spēlējās pusizpūrušajos matos, raustīja viņas drēbes uz visām pusēm. Pāris soļu attālumā stāvēju es, nespēdams bilst ne vārda. Gaisā bija jūtams negaisa tuvums un kāda īpaša maģija, kas neļāva ne kustēties, ne pilnvērtīgi domāt. Vējš čukstēja: “Viņa! Viņa! Viņa!”
Un tad tas sākās! Silts lietus lāsi pa lāsei samērcēja viņas matus, sīkās straumītēs notecēja gar viņas piesārtušajiem vaigiem, izlauzās cauri vaigu bedrītēm un noslīdēja lejup pa kaklu aiz pelēkās linu apkaklītes. Drīz vien izmirkušais lins piekļāvās viņas augumam. Gaiss kļuva arvien vēsāks un drīz vien sapratām, ka ezera patvērums būs siltāks par mainīgo un nemierīgo vēju. Neretajos zibens spērienos es paguvu saskatīt, kā viņa novelk drēbes un ejot soli pa solim saplūst kopā ar tumšajiem ezera ūdeņiem, kā kaut kas pagānisks, bet reizē arī svēts. Pēc mirkļa arī es jau biju tur un centos savām rokām satvert viņas augumu, bet viņa kā viltīga un veikla nāra arvien no manis izvairījās. Dzirdēju tikai viņas dzīvīgos un ķircinošos smieklus, kas brīžiem sajaucās ar pērkona dārdiem, brīžiem izskanēja tālu, tālu pāri ezeram. Ik pa brītiņam mani pirksti aizskāra viņas puskailo augumu un cauri ķermenim izskrēja trīsas. Pēkšņi viņa pagriezās pret mani un, apvijusi savas rokas man apkārt, piekļāvās man, piespieda savu vaigu pie mana. Un tā mēs tur abi ilgi palikām savijušies kā koka saknes.
Austošā saule mani pamodināja, nekaunīgi dzeļot ar gaismu caur aizvērtajiem acu plakstiņiem. Viņas galva gulēja uz mana pleca, elpa bija rimta un klusa kā tikko uzausušais rīts. Atglaudu atrisušos matus no pieres un noskūpstīju to. Gandrīz pilnīgā bezvējā ezera ūdens bija sastindzis un kā divi, ne šīs zemes iemītnieki, spārnu pie spārna pieglauduši ezeram pāri peldēja divi sniegbalti gulbji.

Leave a comment »

Mūsu vēlmes

Mūsu vēlmes, ilgas, visas mūsu dienas – ir par kādu, kas ir blakām, kas nomierina tuksnesī izdegušās sirdis – dzīvības elpa, par ko raudāt naktīs un dievināt. Un tā – es arī kļuvu samulsināta, kā apdegusi saule, nogāzusies no debesīm.
Kaut kas aicina mani – uz klusiem kapiem, kur apstājies mūžīgs rudens saulriets. Ja mums atņemtu mūsu sapņus… Un mēs visi tur dzīvojam – pie sapņainiem miglas pakalniem, pie zvaigznēm uz māju jumtiem. Es atgriežos atkal un atkal – savos sapņos pie tava loga. Un lai tā būtu – mūžīgi mūžos. Pilsētas dzīve nomāc manu sirdi, šīs mājas, kā pretīgas, neizdevušās gleznas, bet cilvēku drūzmas manī izraisa skumjas.
Aizved mani uz savas pasaules slepenām vietām no gaistošās pasaules lietām. Un pat, ja zvaigžņotās debesis atvērsies un saule un mēness nokritīs… Un tomēr.
Klusums. Apstājies laiks uz karstajām lūpām. Uzlecošie saules stari pār majestātiskām eglēm caur loga mežģīnēm ieplūst. Tu dusi savā aristokrātiskajā skaistumā. Celies, ir rīts! Un tu mazgājies šķīstības ūdeņos, saulē mirdzošās ūdens lāsītēs.
Es staigāju pa kluso Rīgas bruģi agri no rīta. Balodīši ganās tukšajās ielās kā tikko pamodušies. Mana sirds ganās apmaldījusies, aizsnaudusies. Rudens saule skūpsta manu seju, bet es nesmaidu. Sapņotāja. Tā es te dzīvoju un domāju par tevi, bet tu esi tur, kur manis nav, ar savu puisi. Mēs bijām divas princesītes un neviens par mums nezināja neko. Ziedošās birzīs es skrēju tev līdz, mēs smējāmies un tu bēgi no manis. Tad spēji pagriezies apkārt, paskatījies man tieši acīs ar savu rotaļīgo skatienu, smaidot. Tu nebēgi vairs, bet pastiepi rokas man pretī, tavi sirdspuksti dauzījās uz manām krūtīm un tu veltīji man savus maigos glāstus un mīļus vārdus. Es vienmēr biju ilgojusies pēc tavām lūpām. Vēlāk tu kļuvi vēsa, kā nenovēršama nolemtība pienāca rudens, kad visi mēs mirstam.
Tu pasmaidi un aizej. No manis. Ja tu neesi, ja tu bēdz, es tevi vēroju no attāluma. Un kas būs, ja es… neizturēšu? Es dzīvoju citā realitātē. Dzīvoju savos sapņos. Es apsēžos parkā uz soliņa un iedzeru minerālīti. Caur koku lapām spīd saule, klaigā bērni un skraida suņi, bet es rakstu tev vēstuli.
Skaista, jauna meitene vārtās pa gultu līdz divpadsmitiem, pieceļās, pieiet pie loga un aizsmēķē. “Manu Džuljet!” – atskan no āra. Pie mājas stāv puisis ar lauku puķītēm rokā. Skaista dieniņa. Starp citu, tev ir atnākusi vēstule…
Kapi, jaunceltnes, dzelzsceļa sliedes. Es apturu taksi un iesēžos. Aiz loga jau pamazām satumst, es braucu un skatos uz kokiem, es slēpjos aiz melnām brillēm un drēbēm. Viss, ko es gribu, lai mani apskauj šī tumsa, es gribu nepamosties. Pār sadauzītiem stikliem asiņainas pēdas, tavs prieks un manas bēdas

Leave a comment »