Posts tagged bezmaksas seks

Sekss uz kapota

Iesteidzos auto darbnīcā pāris minūtes pirms slēgšanas. Pēdējā brīdī plāni bija mainījušies un mašīnu man vajadzēja jau rīt – stipri agri no rīta, bet meistari bija solījušies to dabūt uz riteņiem tikai rītdienas pēcpusdienā. Un tas man galīgi nederēja! Tāpēc tagad cilpoju iekšā šikajā auto darbnīcā ar nozīmīgi svarīgu misiju sirdī – dabūt atpakaļ savu mīļo auto.
Pieņemšanas telpā nopietnais kungs, mani uzklausījis, atbildēja: “Pameklējiet tur Māri, varbūt varat ko sarunāt…”, viņa smīns bija nepārprotams, laikam pašam tagad skauda, ka nav mehāniķa Māra vietā.
Kāds seksīgs, puskails stāvs ķimerējās pie autiņiem, kad teicu : “Labvakar! Vai mana mašīna jau gatava?”
“Kura tad no šīm smukulītēm ir jūsējā?”, viņš atjautāja.
Kad parādīju, kura no no tajām ir mana mīlulīte, mehāniķis Māris, nopietni aplūkojis tai izrakstīto “slimības vēstures” blanku, viszinoši atbildēja: “Tai jābūt gatavai tikai rīt ap pusdienlaiku.”
Laipni un pieglaimīgi pazeminātā seksīgā balss tembrā pajautāju: “Vai nevar kaut kā sarunāt?” Pluss visam neķītri piemiedzu ar aci. Tas laikam bija pārāk satriecošs lūgums, jo, kaut vai iepriekš viņš bija noskaņots man neizpalīdzēt, tagad uzreiz laipni ieteicās: “Nu apskatīsimies… Mēģināsim.”
Viņš mani uzaicināja iekārtoties un uzgaidīt mīkstā dīvānā, kas bija novietots zāles malā, kamēr viņš aplūkos manu auto.
Nolēmu parunāties ar seksīgo mehāniķi, kamēr viņš viszinošu un pārliecinātu skatu ķimerējas pa manas mašīnītes motoru.
“Darba laiks jau sen beidzies, bet kāpēc jūs vēl esat šeit?” jautāju viņam.
“Parasti cenšos palikt strādāt pa naktīm, tad man viss labāk sokas un neviens netraucē.”
Paķimerējies gar manu mašīnu kādu brītiņu viņš beidzot teica: “Jā, nu ir gatava! Uzgaidiet mazliet, es nomazgāšos mazliet un tad palīdzēšu dabūt to karieti ārā!”
Man viņš patika. Tāpēc, kad viņš atgriezās, es demonstratīvi kaut ko “meklēju” pie sava sarkanā Land Rovera un tā nepārprotami rādīju viņam un līdz ar to kārdināju ar savu formīgi seksīgo dupsi, kuru šodien kā par “laimi” biju ietērpusi stipri īsā bruncītī, kas sedza knapi dupša vaidziņus un kas man – meklētājai pieliecoties, atklāja visai daudz! Es izslējos no saliektās pozas taisni, kad viņš piegāja man klāt un pajautāja: “Vai kaut ko pazaudēji?”
„Jā, es pienācu aplūkot savu mašīnīti, kad man izkrita podziņa”… un es viņam parādīju kura – blūzītes augšējā… Bet šinī blūzītē tā augšējā bija jau tā, kas pie krūtīm, līdz ar to… tagad plašajā pasaulē mazliet vairāk varēja vērties manas krūtis, kuras tagad bija iespīlētas tikai caurspīdīgā mežģīņu krūšturī, kura baltums uz manas iesauļotās miesas jo īpaši izcēlās. Mmm… kā es baudīju to, kā viņa skats pielipis pie manas blūzītes atvēruma. Kā jutu, ka viņš vēlas manos kuplumos no iekāres ieskatīties. Tad pēkšņi es noliecos atkal meklēt savu podziņu tā, lai neatvairāmais mehāniķis varētu tikpat kāri aplūkot manus apaļumus kā tikko apbrīnoja manas krūtis. Lai iedrošinātu viņu uz darbiem manā aizdedzes sistēmā, es pašūpojos kājās un pāpļoju ar savu dupsīti.
Teicu viņam: „Kā gan varētu jums atlīdzināt par ārpuskārtas darbu manas mašīnītes labā?..”
Pametu savu skatienu uz viņa pusi, redzēju – viņš piekrīt tādam samaksas viedam. Pavilku savus svārciņus augšup un ļāvos viņa stingrajiem un pārliecinātajam rokas tvērienam, kas mazliet brutāli uzspieda manu iekārdināto augumu uz sarkanā auto kapota. Viņš uzspiedās man virsū no mugurpuses, es sajutu caur biksēm viņa cieto stroķi, kas perfekti iegūla spraudziņā starp maniem dibena vaidziņiem. Jutu viņa elpu sev uz kakla. Viņa rokās iegūla manas krūšu aprises, bet jutu – viņš grib tās sajust bez nekādiem traucēkļiem – ne zīdīgās blūzes, ne rikšotā krūštura. Viņš atrāva vaļā manas blūzītes podziņas! Labi, ka tās vienmēr viegli padevās, un tūlīt pat uzlidināja to kā karogu uz auto antenas. Tālāk viņš atbrīvoja manus krūšu apaļumus – tā kā krūšturis bija verams no priekšpuses, viņa atvieglojums bija pamanāms. Kur aizlidoja krūšturis, es nepamanīju. Vēl no mūsu sakarsušajiem ķermeņiem nesasilušajam, aukstajam mašīnas motora pārsegam pieskaroties manām siltajām krūtīm, tās ieguva formu. Viņa pirksti tad vēl stiprāk sāka spēlēties gar maniem krūšu galiņiem. Viņš ātri atrada uz tiem niecīgajiem sārtajiem izcilnīšiem manus erogēnos punktiņus, jo mans ķermenis nu jau bija baudas priekšnojautās… Atspiedusies pret auto priekšējo stiklu, es uzstutēju savu augumu taisni, un tā ar rokām beidzot tiku pie viņa biksēm un atbrīvoju no tām viņa jau diezgan piebriedušo locekli. Pa to laiku, kamēr čubinājos gar viņa bikšu priekšu, viņa rokas slidinājās pa manu vēderu līdz beigās ieslīdēja pie mana klitoriņa! Abu roku pirksti ķimerējās pa manu kājstarpi: vienas pirksti mocīja manu klitoriņu, bet otras – slīdēja te ārā, te iekšā pa manas maksts pirmajiem centimetriem. Tikmēr uzbudināju viņa locekli – ievietoju to starp saviem dibena vaidziņiem un kustināju savu dupsi te augšup, te lejup. Jāsaka, no tā mums abiem tika prieciņš.
Tad viņš izdvesa: „Es iēļļošu tavu maksti!” Mmm… kā viņš mitrināja manu maksti ar saviem pirkstiņiem līdz tā kļuva pavisam eļļaina, kamēr es pa to laiku ieķērusies viņa matos centos noturēties, lai būtu cieši piespiedusies viņa augumam. Kad viņš atzina manu maksti par pietiekoši iēļļotu, viņš iestūma savu atslēgu manā aizdedzē. Tā ar grūdieniem viņš turpināja kairināt mani, spēcīgi darbinot manu aizdedzes mehānismu. Mana karstā elpa uz sarkanā motora pārsega atstāja mazas rasas lāsītes, bet viņa elpa sildīja manu kaklu. Kad motora pārsegs jau bija stipri aprasojis un mani baudas kliedzieni atbalsojās tukšajā darbnīcas telpā starp autiņiem, viņš negaidīti izrāva savu lielo, stingro un piebriedušo atslēdziņu no manis. Es neizpratnē pavērsos pret viņu, bet izrādās mans auto labotājs to tik vien bija gaidījis! Viņš pagrieza mani pilnībā pret sevi un ļāva man apvīt kājas ap viņa augumu. Viņš atkal iegāja manī… Maziem grūdieniņiem kairināja mani. Mēs abi šūpojāmies vienotā ritmā un arī auto šūpojās mums līdzi. Tad viņš izdvesa: „Mmm… Es jūtu, kā saraujas tavas maksts sieniņas!” Pēc šiem baudpilni izteiktajiem vārdiem viņš pamatīgi iegrūdās manī, es pat satrūkos! Vēl pāris reizes viņš manī iedūrās, mans ķermenis baudas gaidās izliecās un tad … beidzot pienāca tas brīdis, kad viņa loceklis izšļāca savu saturu manī… Mūsu sviedriem klātie ķermeņi baudu sasniedza tūliņ viens pēc otra. Mēs vēl mazliet tā pasēdējām viens otrā, atguvām vienmērīgu elpu.
Kad nolecu no sava auto kapota, pamanīju, ka mans dupsītis uz tā atstājis nospiedumu no sviedru lāsītēm. Ievērojis manu skatienu, viņš smaidīdams teica: „Es tūliņ atradīšu, ar ko notīrīt.”
Kad bijām pienācīgi apģērbušies un viņš izritinājis manu auto no darbnīcas, sadzirdēju jautājumu: „Vai tev nav vēl kāds auto, ko paremontēt?”
Savu mašīnīti es biju dabūjusi laukā, kā biju iecerējusi, tāpēc atbildes vietā daiļajam mehāniķim daudzsološi smaidīju…

Avots: Sekss

Leave a comment »

Ārstes apmeklējums

Tas notika kad man bija 18 gadi un ar manu ģimenes ārsti, viņai bija 46. Es kādreiz viņai prasīju vai tajā rajonā kur dzīvoju ir iespējama urologa apskate. Viņa arī atbildēja, ka jā, bet tikai vienu ceturtdienu mēnesī. Vēl noteica, ka zināmās normās tas iespējams arī pie viņas. Tad es arī piekritu ja jau viņa arī piedāvājās.
Tad kad pienāca laiks apskatei iegāju viņas kabinetā tur bija vēss, kā jau ne visai jaunā ēkā. Viņa aizslēdza aiz manis durvis un teica lai apsēžos. Mēs pārrunājām visu ko es vēlējos uzzināt. Un viņa arī piekrita veikt apskati un lika man novilkt bikses.
Aiz kauna es novilku tikai bikses apakšbikses atstājot un minstinoties. Viņa nosmēja vai man bail un lika novilkt arī apakšbikses. Viņa mani pētīja un uzvilka gumijas cimdus un paņēma tādu kā rādāmkociņu.
Kad sākās apskate viņa manu locekli ar rādāmkociņu pacēla un pārvietoja visādi lai varētu visu apskatīt, lika atvilkt priekšādiņu, aptaustīja sēkliniekus. Viņa lika man nedaudz uzgaidīt un pieliecās no rakstāmgalda zemākās atvilktnes ko paņemt. Tajā brīdī redzot viņu savā priekšā noliekušos pēkšņi iedomājos par seksu ar viņu, ko īstenībā dažreiz biju arī izfantazējis un man sāka piebriest loceklis.
Viņa pagriezās un noteica, ka man prieks tik galvā un teica lai nomierinos. Bet man tas nez kā neizdevās. Viņa gaidīja kādu brīdi un pēkšņi teica: „Nu tad jau darām.” Un novilka savu halātu, lika man apsēsties. Tikmēr viņa man acu priekšā turpināja noģērbties, lēnām, it kā izrādot sevi. Viņa izģērbās pilnīgi kaila, kājās palika tikai zeķes, melnas un izaicinošas līdz pat gurniem, un nostājās manā priekšā viltīgi smaidot un glāstīja sev krūtis, es pamanīju, ka viņas kaunuma lūpiņas bija jau nedaudz piebriedušas. Starp citu, viņas kaunuma apmatojums bija noskūts tādā kā trijstūra formā.
Viņa pienāca man klāt un paņēma manu locekļa galviņu mutē un sāka to lēnām sūkāt. Dažas reizes viņa locekli paberzēja starp savām krūtīm un gar kājstarpi it kā kaitinot. Bet tas ilgi nebija vajadzīgs, jo es jau gana biju uzbudinājies un viņa nogūlās uz ginekoloģiskā krēsla, kas atradās tur pat kabinetā un ielika savas kājas balstos. Man pavērās lielisks skats. Pieaugusi sieviete man priekšā ar izplestām kājām, jutos kā sapnī. Piegāju klāt un sāku aplaimot viņas pietvīkušo pežiņu ar savu mēli, pasūkājot klitoru un darbojoties pa viņas kājstarpi, dažas reizes iebraucot tur ar pirkstu. Dažreiz paberzēju arī viņas ānusiņu. Tikmēr viņa sevi uzkurināja ar rokām glāstot krūtis. Jutu, ka viņai arvien stiprāk sāk izdalīties silts šķidrums un sapratu, ka viņa ir gatava.

Tā arī bija, viņa lika lai beidzu un nokāpa no krēsla un vaicāja vai es vēlos viņā ieiet. Piekritu un viņa lika man nogulties uz apskates gultas. Viņa vēl no kādas atvilktnes izvilka kādu ziedi un apzieda man dzimumlocekļa galviņu un noteica, ka tas palīdzēs. Lēnām ierāpās gultā un pārliecās man pāri un apsmērēja ar ziedi vēl savu pežiņu. Pēc tam viņa sēdās man virsū un sāka lēnām cilāties uz augšu uz leju pakāpeniski palielinot tempu reizēm arī apļoja gurnus un es izjutu tādu dīvainu sajūtu, kad var just visu vagīnu. Viņa pieliecās man tuvāk un es tikmēr sāku sūkāt viņas tvirtos krūšu galus. Viņa kustējās tā, ka mans loceklis iegāja viņā līdz galam un arī iznāca līdz pašai ieejai. Kad tas vienreiz izspruka ārā, viņa nokāpa no manis un pati uzkāpa uz galda un atlaidās izplezdama kājas un masējot savu šķirbiņu. Sapratu kas jādara un iegāju viņā par jaunu un sāku viņu drāzt nu jau daudz spēcīgāk atbalstoties pret viņas pleciem. Man tas tomēr likās dīvaini redzēt savu ģimenes ārsti sev priekšā kailu un vēl tādā pozā. Viņas ķermenis sāka kļūt mitrs un šad tad viņa klusām ievaidējās. Viņa pati sev vēl piepalīdzēja ar roku masējot savu klitoru. Drīz jau varēja redzēt, ka viņai tuvojas orgasms, jo viņa kļuva arvien agresīvāka. Viņa lika pārtraukt un nokāpa no galda. Piegāja pie krēsla un tajā iekārtojās četriski, pret mani pagriežot savu izteiksmīgo pēcpusi. Skatam pavērās abi caurumiņi viens jau labi ieslidināts, bet otrs mazs un ciešs. Domāju, ka viņa vēlas tikt izdrātēta arī dibenā, bet es izvēlējos jau iesākto vietu un sāku kustēties jau ļoti strauji un rīvēju viņas peteni no mugurpuses. Aplaizīju īkšķi un sāku atkal rīvēt viņas ānusiņu. Viņa sāka stenēt nu jau pavisam bieži un es sapratu, ka drīz būs orgasms. Bet problēma, ka to jutu arī es un viņai par to pateicu. Viņa vēl lika palielināt tempu un par to neuztraucās, nepagāja ne minūte un viņa tā kā sašļuka, notrīcēja un kaisli novaidējās. Es izvilku locekli no viņas maksts, viņa to paņēma mutē un sāka kaislīgi sūkāt pati atrodoties vēl tajā lieliskajā pozā uz krēsla. Jutu, ka beigšu un viņu par to brīdināju un viņa tikai turpināja un manu locekli burtiski slauca. Nu jutu, ka beigšu un tā arī bija, visa mana sēkla nokļuva uz viņas sejas un mutē. Viņa pagaidīja, kamēr pilnībā beigšu un spermu veikli izspļāva izlietnē.
Viņa nokāpa no krēsla un teica lai atsēžos, tikmēr pati turpat esošajā izlietnē nomazgāja seju, apskaloja kājstarpi un sāka ģērbties. Teica lai es ar eju satīros. Kamēr ģērbos viņa stāstīja, ka ar locekli viss kārtībā, bet apskates vajadzētu veikt regulāri. Piekritu, saprotot viņas domu. Viņa atslēdza durvis un izlaida mani ārā. Par laimi es biju pēdējais pacients un neviens nenojauta par to kas tika darīts.

Autors: Mārtiņš (fears@delfi.lv)

Comments (1) »

Ar tiem jokiem joki mazi jeb bez vainas vainīga

Kaspars nopirka litru degvīna, vienu saldā liķiera pudeli, pusžāvētās desas luņķi un Laimas šokolādes konfekšu kasti. Turot vienā rokā maisiņu ar iepirkumiem, bet otrā divus jaukto ziedu pušķus, viņš ar kāju piedauzīja pie sava drauga Valērija polsterētajām dzīvokļa durvīm.

– Klau, – viņš teica, kad namatēvs parādījās uz sliekšņa, – man ir ienākusi svaiga informācija! Mēs tūlīt pat dodamies pie Anitas. Tur būšot forša ballīte. Taisies.

Kaut gan Valērijs jau bija trīsdesmit sešus gadus vecs un visnotaļ prātīgs šķirtenis, viņš savu desmit gadus jaunāko draugu Kasparu bija ieradis paklausīt bez ierunām. Līdz šim visi drauga organizētie pasākumi ar vizītēm pie daiļā dzimuma bija noritējuši vairāk vai mazāk veiksmīgi. Kādēļ gan lai šoreiz būtu citādāk? Tādēļ viņš daudz neprātojot, uzmeta plecos virsjaku un aizslēdza dzīvokļa durvis.

Laukā bija patīkami silta un klusa augusta novakare. Saulīte jau tikpat kā bija norietējusi aiz ciemata nomales stalto priežu galotnēm, kad viņi beidzot nonāca vajadzīgajā ielā.

Dīvainā kārtā Anitas dzīvokļa logi bija tumši kā novembra nakts. Vai nu draugi bija sajaukuši mājas, vai arī Kaspara „svaigā informācija” jau bija paguvusi novecot, bet šajā ballītē viņus neviens negaidīja. Un, ja runājam godīgi, tad palūkojoties uz mājas ārienes noplukušo fasādi, sāka mākt šaubas, vai te vispār kāds vēl tagad dzīvo!

– Kas notiek, Kaspariņ? – Valērijs ar mazu ironiju balsī vaicāja. – Vai tāds bija tavs plāns – atvest mani uz spoku māju?

– Nezinu, draugs, nezinu, – Kaspars izskatījās apjucis. – Es pats neko nesaprotu. Adrese ir pareiza… Re, kur kaimiņš iet ar ūdens spaini. Pajautāsim viņam.

– Labvakar, – Kaspars sveicināja vīru, – sakiet, lūdzu, vai Anita Līduma šeit dzīvo?

Uzrunātais vīrietis nolika spaini zemē, nokrekšķējās un ziņkārīgi nopētījis jaunos vīriešus, aizsmakušā balsī atbildēja:

– He-he, vēl aizvakar dzīvoja… Bet, kad atslēdza elektrību, viņa ar māti un savām māsām izvācās. Uz kurieni, nezinu… Jā… jūs jau neesat vienīgie, kuri šovakar par viņu interesējas. Te pirms pusstundas bija kaut kāda kompānija, tad vēl divi skuķi vēlāk pieklīda…

– Paldies, kungs, – Kaspars stiepa vārdus. – Ejam prom, Valērij. Rādās, ka esam nokavējuši ballīti…

Ko tagad darīs, kurp ies? Kaspars mēģināja Anitai uzzvanīt, bet, kā par spīti, meitenes mobilais bija vai nu izslēgts, vai arī viņa atradās ārpus uztveršanas zonas. Ik pēc mirkļa viņš mēģināja zvanīt atkārtoti, bet bez panākumiem. Draugi smagi nopūtās, aizgāja līdz netālajam parkam un apsēdās uz soliņa. Pēc neliela pārdomu brīža viņi nolēma atvērt degvīna pudeli un uz kreņķiem ieraut pa klunkšķim.

Pēc malka pretīgās, sasilušās dziras, draugi reizē noskurinājās kā suņi pēc peldes un nolauza pa gabalam no pusžāvētās desas luņķa. Te, kur gadījies, kur ne, Valērijam pa bikšu staru klēpī ierāpās apmēram mēnesi vecs strīpains kaķēns un nikni ņurdēdams, ar visām četrām ieķērās desas līkumā. Valērijs no tāda pēkšņa un negaidīta uzbrukuma salēcās un izlaida no rokām savu uzkodu, kura reizē ar mazo „diversantu” nokrita parka zālājā.

– Tfu, tu, velnēns! – jaunais vīrietis gandrīz pārmeta sev krustu. – No kurienes tas te uzradās?

– Desa labi smaržo, – Kaspars smēja ūsās. – Nu tev tagad būs uzticams draudziņš ar ko vakaros īsināt laiku. Varu derēt, ka Mursītis no tevis vairs neatstāsies ne soli. Viņš no mums abiem, redz, tieši tevi izvēlējās par savu mammu…

– Ko tu tur muldi? Kāds vēl „Mursītis”? – Valērijs iepleta acis.

– Nu, Mursītis tāpēc, ka murrā. Paklausies pats…

Mazais kaķēns tik tiešām mala savas dzirnaviņas tik skaļi, ka šo labsajūtas demonstrējumu nevarēja nedzirdēt. Ticis galā ar necerēto laupījumu, dzīvnieciņš pa Valērija bikšu staru atkal ierāpās viņam klēpī un iekārtojās uz snaudu.

– Nu, ko es tev teicu? – Kaspars smēja pilnā balsī. – Uz to mums atkal jāiedzer!

Valērijs paraustīja plecus, sabužināja kaķēnam spalvu un teica:

– Labi, mazo draudziņ, ja es tev tā patīku, tad paliec ar. Tikai neceri, ka es tevi barošu ar desām vien, peles arī būs jāķer. Starp citu, viens tāds grauzējs vakarnakt centās izdrupināt pieliekamajā caurumu, lai tiktu pie maniem pārtikas krājumiem. Tā kā…

Pēkšņi Kaspars iebakstīja Valērijam sānos.

– Skaties, re, kur divas skuķenes apsēdās uz pretējā soliņa! Varbūt viņām pietrūkst mūsu kompānijas?

Valērijs nopētīja pustumsas krēslā sēdošās meitenes. Vienai bija tumši mati, bet otra izskatījās pēc dabīgi krāsotas blondīnes. Viņš atmeta ar roku.

– Jaunas…

– Nu un tad? Tagad jau dažas labas četrpadsmit gados ir īpaši nobriedušas! Bet šīm, rādās, būs jau pie astoņpadsmit, un vientuļas…

– Nu, tev varbūt arī kas spīdēs, bet es ar saviem trīsdesmit sešiem… kā tāds vectēvs.

– Nelauzies, ejam! Kas neriskē, tas nedzer šampanieti! Un ja nu? Tu ņem gaišmataino, bet es bruneti. Viņa izskatās jaunāka.

Valērijs grūtsirdīgi nopūtās, uzcēla kaķēnu sev uz pleca un negribīgi pieslējās kājās. Viņam jau līdzīgā gadījumā pieredze bija gūta, kad jauns skuķēns meitiešu kompānijā viņu nosauca par „onkulīti”. Taču nespēdams atteikt drauga lūgumam, viņš šoreiz piekrita šai afērai. Galu galā – kas būs, tas būs. Vismaz kaut kādas pārmaiņas šai neizdevušos vakarā.

Piegājuši pie meitenēm, abi jaunekļi zīmīgi saskatījās. Ticiet vai nē, bet starp abām daiļavām uz soliņa stāvēja… aizsākta ķiršu liķiera pudele un tāda pati Laimas konfekšu kārba kā viņējā. Valērijam radās sajūta, ka meitenēm arī ir atgadījusies līdzīga liksta ar kādu nenotikušu ballīti. Kā vēlāk noskaidrojās, jaunā vīrieša pieņēmums izrādījās pat vairāk nekā pareizs, jo…

– Sveikas, meitenes,– Kaspars ierunājās šādiem gadījumiem speciāli iestudētā pavedinošā balsī, – ko svinam? Vai atļausiet jums piebiedroties ar savu alkohola klāstu un konfektēm?

– Protams, – brunete jautri izmeta, – kāpēc ne?

Valērijs nedroši apsēdās blakus blondajai meičai, pasniedza viņai ziedu pušķi un uzsmaidīja.

– Tas tev. Mani sauc Valērijs, – viņš norūca. – Kāds ir tavs vārds?

– Indra, – meitene atbildēja un piekļāva ziedus sev pie krūtīm. – Puķes? Man? Paldies…

– Tev ir ļoti skaists vārds, – jaunais vīrietis mēģināja neveikli uzsākt flirtu. – Ja nav noslēpums, kāpēc jūs šajā tumšajā vakarā te esat vienas, bez pavadoņiem?

– Nu, tā sanāca… – Indra graciozi atmeta matus no pieres. – Bijām uzlūgtas uz ballīti, bet…

– Vai uz Baldones ielas? Pie Anitas? Tu arī viņu pazīsti? – Valērijs pārtrauca meiteni ar veselu jautājumu krusu.

Indra piekrītoši pamāja.

– Redz, kā… Tad jau mūsu tikšanās būtu bijusi neizbēgama! Arī mēs ar draugu bijām uzlūgti, tikai… Vai tu nezini, kāpēc Anita neizziņoja par pārmaiņām?

– Nav ne mazākās nojausmas…

Negaidot Kaspars ar bruneti piecēlās. Izskatījās, ka viņi abi jau itin ātri bija atraduši kopēju valodu un pat paguvuši nospraust sev tālākās rīcības plānu, kurš acīmredzot neparedzēja tādu vienkāršu un mietpilsonisku pasēdēšanu mēnessgaismā.

– Mēs ar Natāliju atstāsim jūs divatā, ja neiebilstat, – nemanāmi piemiedzis ar aci Valērijam, sacīja Kaspars. – Abas liķiera pudeles mēs atstājam jums, bet polšu paķersim līdz. Visādam gadījumam. Jā – kumpetes arī viena kaste paliek. Uzvedieties labi! – Kaspars beigās vēl pamācoši izmeta.

Valērijs ar Indru mēmi saskatījās. Ko gan viņi varēja iebilst? Lai jau iet, ja vēlas.

Bija jau pavisam satumsis. Iztukšotā liķiera pudele tika pa roku galam iesviesta tuvējā krūmājā, bet vietā nolikta otra. Tai blakus kā sfinksa gulēja saritinājies mazais Mursītis. Indrai kaķēns bija šausmīgi iepaticies un viņa ik pa brīdim tam paglaudīja spalvu. Bet kaķēnam tāda mīlestība akurāt bija pa prātam un, pa savai modei atbildot uz to, viņš centīgi iecirta savus mazos, asos nadziņus un zobiņus mīļotājas rokā… Bet, lai nu paliek kaķis.

Interesanti, ka tikai pēc neskaitāmiem kaislīgiem skūpstiem Valērijs beidzot iedomāja meitenei pajautāt, cik tad viņai īsti ir to gadu. Laikam jau tikai tagad prātā bija pārlicis, kā būs, ja…

– Deviņpadsmit, – nedaudz koķeti skanēja atbilde.

– Nopietni? – jaunais vīrietis neticīgi jautāja. – Tu izskaties daudz jaunāka…

– Vai tas būtu jāuztver, kā kompliments? – meitene draiski atjautāja. – Bet varbūt man tev jāuzrāda pase?

Valērijs apskāva jauno paziņu.

– Lai paliek. Aizmirsti…

Pēkšņi Indra atraisījās no jaunā vīrieša skavām, piecēlās un sakārtoja nodevīgi augstu uzrāvušos džinsa auduma svārciņus. Viņas daiļā sejiņa blāvajos mēness staros izskatījās sasarkusi. Vai nu tas bija izdzertā alkohola iespaidā, vai arī meitēns bija noskaities. Tādā apgaismojumā grūti bija uzzināt vaigu sārtuma patiesos iemeslus. Taču negaidot šo uzdevumu atviegloja pati sārtvaidze.

– Tu baidies, ka esmu nepilngadīga? – kā ar āmuru pa pieri izskanēja tiešs jautājums. – Tad kāpēc vispār apsēdies man blakus? Staigā tālāk!

„Vai tu re, kāds velnēnam impulsīvs raksturs!” Valērijs nodomāja, bet skaļi pateica:

– Indra, meitenīt, tu mani pārprati. Es tikai gribēju pārliecināties…

– Vai vari lekt ar mani gultā? Ka pēc tam nebūs jāsēž cietumā? – Indra satvēra Valērija krekla augšējo pogu, pagrieza to un pēkšņi pārmainījusi sejas izteiksmi, nevaldāmi iesmējās. – Vari nomierināties, esmu pilngadīga… Bet ģīmis gan tev izstiepās!..

Istabas vidū, nolikta uz apgāzta zupas šķīvja, dega tikai viena milzīga dekoratīva svece. Tās vārgā gaismiņa tik tikko izgaismoja divus puskailus ķermeņus, kuri kūleņu kūleņiem ņēmās pa divguļamo gultu. No malas skatoties, varēja likties, ka pa dīvānu draiskojas divi nerātni bērni un drīz sāksies arī tradicionālie vakara „spilvenu kari”!

Beigu beigās viņi piekusuši no neauglīgās ālēšanās, norima. Meitene, smagi elpojot, aizvēra acis, bet nerātnais Valērijs, brīdi pagulējis, negaidot aši pagriezās un no jauna iespieda Indras šķietami nevarīgo ķermeni dīvānā. Taču viņa „uzvara” pār iedomāto upuri atkal nebija ilga, jo pēc mirkļa augumā mazā, bet neticami spēcīgā meitene viņu kārtējo reizi atsvieda malā un tverdama pēc elpas, nošņācās:

– Es tev jau simtām reižu teicu, ka esmu nevainīga, un tāda līdz kāzām arī vēlos palikt! Ja tevi neapmierina vienkārša „parīvēšanās”, tad es varu aiziet…

– Nu, nē! – Valērijs bija iekarsis ne pa jokam. – Es piekrītu taviem noteikumiem! Rīvēsimies… Lūdzu, paliec!

– Labi, pierunāji, – meitene maigi pieglaudās draugam pie krūtīm. – Tikai bez pekstiņiem…

Pagāja trīs mēneši, kuru laikā meitene joprojām spītīgi pieturējās pie sava principa: kamēr viņi neapprecēšoties, „īsta” seksa Valērijam neredzēt! Taču jāsaka, ka viens prieks gan zēnam tika vai katru vakaru, un proti, viņš visu savu nevaldāmo sasprindzinājumu drīkstēja atstāt uz viņas kārdinoši seksīgā puncīša. Bet neko vairāk! Tālāk tabu!

Sakiet, mīļie cilvēki, kurš gan normāls vīrietis spētu paciest šādas mocības? Jā, es arī saku to pašu. Bet Valērijs cieta, jo bija paguvis šo neparasto meiteni iemīlēt ar visu savu dvēseli. „Rudenī nosvinēs kāzas,” viņš tādās reizēs domāja, „un tad jau…”

Bet kāzas uz nenoteiktu laiku nācās atlikt, jo izrādījās, ka Indra ir… stāvoklī!

Pirmajā brīdī šis paziņojums Valēriju šokēja un viņš jau apsvēra iespēju izteikt savai draudzenei drausmīgu apsūdzību sakarā ar neuzticību, jo, redz, viņu tā netika laidusi sev klāt, bet pa kluso atdevusies citam, kā rezultātā…

Īstenībā arī pats nabaga meitēns nesaprata, kā viņa varēja palikt grūta, ja „īsta” seksa viņai nav bijis ne ar Valēriju, ne arī ar kādu citu? Vai tā būtu kaut kāda mistiska un nevainīga ieņemšana? Kā Bībelē minētajai Marijai, kad viņa kļuva grūta no Svētā Gara (piedodiet, ja kāds saskata šeit Dieva zaimošanu. Tas nebūt nav tā domāts!). Taču Indra nenoliedzami bija stāvoklī un drīz vien dosies uz dzemdību namu…

Lai cik tas dīvaini un pat neticami neizklausītos, bet jaunavību Indra zaudēja tikai dzemdībās, kad mazais nerātnis bez iepriekšēja brīdinājuma saposās ātrāk ieraudzīt šīs pasaules gaismu. Labi, ka uz to laiku topošā māmiņa jau atradās ārstu uzraudzībā, tādēļ priekšlaicīgās dzemdības noritēja bez īpašiem sarežģījumiem.

Lai nomierinātu nepamatoti satraukto jauno tēti un viņa acīs „reabilitētu” jauno sieviņu, Indras daktere – vecmāte viņam pastāstīja, ka šādi gadījumi, kad jaunava top grūta bez „īsta” seksa, nav pārāk izplatīti, taču ne neiespējami. Kāds izmanīgs „kurkulēns” arī no liela attāluma spēj iekļūt aktīvajā zonā pie gaidošajām olšūnām, ja vien viņš ir īpaši attīstīts un Dievs devis tam savu svētību…

Valērijs ar Indru laimīgi apprecējās un uzaudzināja Edgaru par ļoti gudru un sirsnīgu cilvēku. Jauneklis jau no mazām dienām nenogurstoši studēja Bībeli, lai tuvāk iepazītu noslēpumaino Dievu, kuram labpatika tik savdabīgā veidā viņa dvēselei iedvest dzīvību.

Bet draugam Kasparam ar savu Natāliju tā arī nekas nopietns nesanāca. Un nav dzirdēts, ka viņi pēc tās vienīgās nakts sasteigtā mīlas sakara vēl būtu kādreiz tikušies, jo „tādas lietas” labāk darīt pamazām. Piemēram, kā Valērijs…

Autors – Didzis Muzikants (filozofs1991)

Leave a comment »

Ideālākā diena manā dzīvē

Bija kārtējais sestdienas rīts manā dzīvē. Ārā spīdēja saulīte un mākoņi pamazām izklīda pēc vakardienas lietavām. Pa pusei pamodies aizgāju uz vannas istabu un nomazgājos. Vakar sanāca nedaudz iedzert. Pulkstenis jau 12, un tik tikko atcerējos, ka solījās atbraukt mana draudzene, lai nokopētu dažus papīrus un kaut ko sakopētu. Tā nu sanāca, ka kādas desmit minūtes vēlāk viņa zvanīja pie durvīm. Aizgāju, paskatījos pa atslēgas caurumiņu un redzēju, ka tā ir mana draudzene. Atvēru durvis un kas par skatu, viņa ieradusies savos iecienītajos mini svārciņos. Es laikam vel no dzēruma neesmu atjēdzies, jo izskatījās, ka zem baltā krekla nekā nav, taču tā jau nav mana darīšana. Uzaicināju viņu uz tasi tējas, un viņa neatteica. Parunājām par dzīvi un vel par šo un to. Pagāja kāda pus stunda, un draudzene ieminējās par kopēšanu. Aizgāju uz istabu un ieslēdzu datoru. Brīdī, kad dators ieslēdzās parādījās tas kailfoto, kas man bija uzlikts ekrānam un tieši ienāca mana draudzene. „Ha ha, jauka fona bilde” viņa iesmējās. Es tikai noteicu, ka nezinu kā tā te atradās. Draudzene ielika disketi, un es izprintēju viņai vajadzīgās lapas, kā arī uztaisīju pases kopiju, kuru viņai vajadzēja kaut kādam fitnesa klubam. Brīdī, kad nokopēju pasi un apsēdos krēslā, viņa uzlika man roku uz pleca un teica: „Liels paldies, brālēniņ! Kā lai tev atlīdzinu?” viņa pateica un pagrieza datorkrēslu pret sevi. Tad sekoja pats jaukākais moments. Viņa uzlika savu roku man uz pimpja, kurš atradās zem manām treniņbiksēm. Vispirms viņa masēja no ārpuses, bet drīz vien mans loceklis kā traks izleca no biksēm un viņa to sāka masēt. Viņa teica, lai es aizveru acis un pati paņēma manu karavīru mutē. Sāka sūkāt to lēnām un dziļi, bet pēc kāda laiciņa arvien ātrāk. Tad viņa apstājās un teica, ka varu vērt vaļā acis. Viņa tupēja uz ceļiem manā priekšā un strauji novilka savu krekliņu. Mmmmm, cik skaistas un lielas krūtis. Viņa ielika manu locekli starp abām krūtīm un sāka to masēt. Tas bija pasakaini. Jutu, ka beigas tūlīt būs klāt un viņa paņēma manu locekli mutē, un sāka strauji to sūkāt. Es beidzu viņai mutē, sperma vel šļācās pa viņas seju. Viņa turpināja man sūkāt, un man likās, ka viņa gaida vel kaut ko. Es piecēlos un iemetu viņu savā gultā. Pavilku viņas svārciņus uz augšu un sāku laizīt viņas pežiņu. Viņa aiz baudas kliedza pa visu māju. Iebāzu savu mēlīti tik dziļi, cik varēju. Manuprāt, viņa jutās kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Pastūmu viņu tālāk un iebraucu ar savu pimpi viņas pežiņā. Sāku viņu drāzt. Vienīgais, ko dzirdēju bija: „Atceries, ka nedrīksti beigt pežā!” Labi, ja nē, tad nē, es viņu apgriezu un sāku laizīt viņas dupsīti, un tad ar strauju kustību iegāju viņā. Viņa kliedza, ka sāp, bet es neapstājos, un ar laiku viņai tas patika tikpat ļoti kā pežiņā. Es beidzu viņai dupsītī. Ilgi turēju savu pimpi iekš viņas, jo tur sajutu patīkamu siltumu. Izvilku ārā, viņa mani apmeta otrādāk un sāka atkal man sūkāt. Un treši reizi es beidzu atkal viņai mutītē. Pēc tam abi gājām dušā, kur viņa man atsūkāja ceturto reizi. Idēlākā diena manā dzīvē.

Patika?Gribat?Rakstat!!!!
calis.lv@tvnet.lv

Autors: Juriitis

Comments (1) »