Ar tiem jokiem joki mazi jeb bez vainas vainīga

Kaspars nopirka litru degvīna, vienu saldā liķiera pudeli, pusžāvētās desas luņķi un Laimas šokolādes konfekšu kasti. Turot vienā rokā maisiņu ar iepirkumiem, bet otrā divus jaukto ziedu pušķus, viņš ar kāju piedauzīja pie sava drauga Valērija polsterētajām dzīvokļa durvīm.

– Klau, – viņš teica, kad namatēvs parādījās uz sliekšņa, – man ir ienākusi svaiga informācija! Mēs tūlīt pat dodamies pie Anitas. Tur būšot forša ballīte. Taisies.

Kaut gan Valērijs jau bija trīsdesmit sešus gadus vecs un visnotaļ prātīgs šķirtenis, viņš savu desmit gadus jaunāko draugu Kasparu bija ieradis paklausīt bez ierunām. Līdz šim visi drauga organizētie pasākumi ar vizītēm pie daiļā dzimuma bija noritējuši vairāk vai mazāk veiksmīgi. Kādēļ gan lai šoreiz būtu citādāk? Tādēļ viņš daudz neprātojot, uzmeta plecos virsjaku un aizslēdza dzīvokļa durvis.

Laukā bija patīkami silta un klusa augusta novakare. Saulīte jau tikpat kā bija norietējusi aiz ciemata nomales stalto priežu galotnēm, kad viņi beidzot nonāca vajadzīgajā ielā.

Dīvainā kārtā Anitas dzīvokļa logi bija tumši kā novembra nakts. Vai nu draugi bija sajaukuši mājas, vai arī Kaspara „svaigā informācija” jau bija paguvusi novecot, bet šajā ballītē viņus neviens negaidīja. Un, ja runājam godīgi, tad palūkojoties uz mājas ārienes noplukušo fasādi, sāka mākt šaubas, vai te vispār kāds vēl tagad dzīvo!

– Kas notiek, Kaspariņ? – Valērijs ar mazu ironiju balsī vaicāja. – Vai tāds bija tavs plāns – atvest mani uz spoku māju?

– Nezinu, draugs, nezinu, – Kaspars izskatījās apjucis. – Es pats neko nesaprotu. Adrese ir pareiza… Re, kur kaimiņš iet ar ūdens spaini. Pajautāsim viņam.

– Labvakar, – Kaspars sveicināja vīru, – sakiet, lūdzu, vai Anita Līduma šeit dzīvo?

Uzrunātais vīrietis nolika spaini zemē, nokrekšķējās un ziņkārīgi nopētījis jaunos vīriešus, aizsmakušā balsī atbildēja:

– He-he, vēl aizvakar dzīvoja… Bet, kad atslēdza elektrību, viņa ar māti un savām māsām izvācās. Uz kurieni, nezinu… Jā… jūs jau neesat vienīgie, kuri šovakar par viņu interesējas. Te pirms pusstundas bija kaut kāda kompānija, tad vēl divi skuķi vēlāk pieklīda…

– Paldies, kungs, – Kaspars stiepa vārdus. – Ejam prom, Valērij. Rādās, ka esam nokavējuši ballīti…

Ko tagad darīs, kurp ies? Kaspars mēģināja Anitai uzzvanīt, bet, kā par spīti, meitenes mobilais bija vai nu izslēgts, vai arī viņa atradās ārpus uztveršanas zonas. Ik pēc mirkļa viņš mēģināja zvanīt atkārtoti, bet bez panākumiem. Draugi smagi nopūtās, aizgāja līdz netālajam parkam un apsēdās uz soliņa. Pēc neliela pārdomu brīža viņi nolēma atvērt degvīna pudeli un uz kreņķiem ieraut pa klunkšķim.

Pēc malka pretīgās, sasilušās dziras, draugi reizē noskurinājās kā suņi pēc peldes un nolauza pa gabalam no pusžāvētās desas luņķa. Te, kur gadījies, kur ne, Valērijam pa bikšu staru klēpī ierāpās apmēram mēnesi vecs strīpains kaķēns un nikni ņurdēdams, ar visām četrām ieķērās desas līkumā. Valērijs no tāda pēkšņa un negaidīta uzbrukuma salēcās un izlaida no rokām savu uzkodu, kura reizē ar mazo „diversantu” nokrita parka zālājā.

– Tfu, tu, velnēns! – jaunais vīrietis gandrīz pārmeta sev krustu. – No kurienes tas te uzradās?

– Desa labi smaržo, – Kaspars smēja ūsās. – Nu tev tagad būs uzticams draudziņš ar ko vakaros īsināt laiku. Varu derēt, ka Mursītis no tevis vairs neatstāsies ne soli. Viņš no mums abiem, redz, tieši tevi izvēlējās par savu mammu…

– Ko tu tur muldi? Kāds vēl „Mursītis”? – Valērijs iepleta acis.

– Nu, Mursītis tāpēc, ka murrā. Paklausies pats…

Mazais kaķēns tik tiešām mala savas dzirnaviņas tik skaļi, ka šo labsajūtas demonstrējumu nevarēja nedzirdēt. Ticis galā ar necerēto laupījumu, dzīvnieciņš pa Valērija bikšu staru atkal ierāpās viņam klēpī un iekārtojās uz snaudu.

– Nu, ko es tev teicu? – Kaspars smēja pilnā balsī. – Uz to mums atkal jāiedzer!

Valērijs paraustīja plecus, sabužināja kaķēnam spalvu un teica:

– Labi, mazo draudziņ, ja es tev tā patīku, tad paliec ar. Tikai neceri, ka es tevi barošu ar desām vien, peles arī būs jāķer. Starp citu, viens tāds grauzējs vakarnakt centās izdrupināt pieliekamajā caurumu, lai tiktu pie maniem pārtikas krājumiem. Tā kā…

Pēkšņi Kaspars iebakstīja Valērijam sānos.

– Skaties, re, kur divas skuķenes apsēdās uz pretējā soliņa! Varbūt viņām pietrūkst mūsu kompānijas?

Valērijs nopētīja pustumsas krēslā sēdošās meitenes. Vienai bija tumši mati, bet otra izskatījās pēc dabīgi krāsotas blondīnes. Viņš atmeta ar roku.

– Jaunas…

– Nu un tad? Tagad jau dažas labas četrpadsmit gados ir īpaši nobriedušas! Bet šīm, rādās, būs jau pie astoņpadsmit, un vientuļas…

– Nu, tev varbūt arī kas spīdēs, bet es ar saviem trīsdesmit sešiem… kā tāds vectēvs.

– Nelauzies, ejam! Kas neriskē, tas nedzer šampanieti! Un ja nu? Tu ņem gaišmataino, bet es bruneti. Viņa izskatās jaunāka.

Valērijs grūtsirdīgi nopūtās, uzcēla kaķēnu sev uz pleca un negribīgi pieslējās kājās. Viņam jau līdzīgā gadījumā pieredze bija gūta, kad jauns skuķēns meitiešu kompānijā viņu nosauca par „onkulīti”. Taču nespēdams atteikt drauga lūgumam, viņš šoreiz piekrita šai afērai. Galu galā – kas būs, tas būs. Vismaz kaut kādas pārmaiņas šai neizdevušos vakarā.

Piegājuši pie meitenēm, abi jaunekļi zīmīgi saskatījās. Ticiet vai nē, bet starp abām daiļavām uz soliņa stāvēja… aizsākta ķiršu liķiera pudele un tāda pati Laimas konfekšu kārba kā viņējā. Valērijam radās sajūta, ka meitenēm arī ir atgadījusies līdzīga liksta ar kādu nenotikušu ballīti. Kā vēlāk noskaidrojās, jaunā vīrieša pieņēmums izrādījās pat vairāk nekā pareizs, jo…

– Sveikas, meitenes,– Kaspars ierunājās šādiem gadījumiem speciāli iestudētā pavedinošā balsī, – ko svinam? Vai atļausiet jums piebiedroties ar savu alkohola klāstu un konfektēm?

– Protams, – brunete jautri izmeta, – kāpēc ne?

Valērijs nedroši apsēdās blakus blondajai meičai, pasniedza viņai ziedu pušķi un uzsmaidīja.

– Tas tev. Mani sauc Valērijs, – viņš norūca. – Kāds ir tavs vārds?

– Indra, – meitene atbildēja un piekļāva ziedus sev pie krūtīm. – Puķes? Man? Paldies…

– Tev ir ļoti skaists vārds, – jaunais vīrietis mēģināja neveikli uzsākt flirtu. – Ja nav noslēpums, kāpēc jūs šajā tumšajā vakarā te esat vienas, bez pavadoņiem?

– Nu, tā sanāca… – Indra graciozi atmeta matus no pieres. – Bijām uzlūgtas uz ballīti, bet…

– Vai uz Baldones ielas? Pie Anitas? Tu arī viņu pazīsti? – Valērijs pārtrauca meiteni ar veselu jautājumu krusu.

Indra piekrītoši pamāja.

– Redz, kā… Tad jau mūsu tikšanās būtu bijusi neizbēgama! Arī mēs ar draugu bijām uzlūgti, tikai… Vai tu nezini, kāpēc Anita neizziņoja par pārmaiņām?

– Nav ne mazākās nojausmas…

Negaidot Kaspars ar bruneti piecēlās. Izskatījās, ka viņi abi jau itin ātri bija atraduši kopēju valodu un pat paguvuši nospraust sev tālākās rīcības plānu, kurš acīmredzot neparedzēja tādu vienkāršu un mietpilsonisku pasēdēšanu mēnessgaismā.

– Mēs ar Natāliju atstāsim jūs divatā, ja neiebilstat, – nemanāmi piemiedzis ar aci Valērijam, sacīja Kaspars. – Abas liķiera pudeles mēs atstājam jums, bet polšu paķersim līdz. Visādam gadījumam. Jā – kumpetes arī viena kaste paliek. Uzvedieties labi! – Kaspars beigās vēl pamācoši izmeta.

Valērijs ar Indru mēmi saskatījās. Ko gan viņi varēja iebilst? Lai jau iet, ja vēlas.

Bija jau pavisam satumsis. Iztukšotā liķiera pudele tika pa roku galam iesviesta tuvējā krūmājā, bet vietā nolikta otra. Tai blakus kā sfinksa gulēja saritinājies mazais Mursītis. Indrai kaķēns bija šausmīgi iepaticies un viņa ik pa brīdim tam paglaudīja spalvu. Bet kaķēnam tāda mīlestība akurāt bija pa prātam un, pa savai modei atbildot uz to, viņš centīgi iecirta savus mazos, asos nadziņus un zobiņus mīļotājas rokā… Bet, lai nu paliek kaķis.

Interesanti, ka tikai pēc neskaitāmiem kaislīgiem skūpstiem Valērijs beidzot iedomāja meitenei pajautāt, cik tad viņai īsti ir to gadu. Laikam jau tikai tagad prātā bija pārlicis, kā būs, ja…

– Deviņpadsmit, – nedaudz koķeti skanēja atbilde.

– Nopietni? – jaunais vīrietis neticīgi jautāja. – Tu izskaties daudz jaunāka…

– Vai tas būtu jāuztver, kā kompliments? – meitene draiski atjautāja. – Bet varbūt man tev jāuzrāda pase?

Valērijs apskāva jauno paziņu.

– Lai paliek. Aizmirsti…

Pēkšņi Indra atraisījās no jaunā vīrieša skavām, piecēlās un sakārtoja nodevīgi augstu uzrāvušos džinsa auduma svārciņus. Viņas daiļā sejiņa blāvajos mēness staros izskatījās sasarkusi. Vai nu tas bija izdzertā alkohola iespaidā, vai arī meitēns bija noskaities. Tādā apgaismojumā grūti bija uzzināt vaigu sārtuma patiesos iemeslus. Taču negaidot šo uzdevumu atviegloja pati sārtvaidze.

– Tu baidies, ka esmu nepilngadīga? – kā ar āmuru pa pieri izskanēja tiešs jautājums. – Tad kāpēc vispār apsēdies man blakus? Staigā tālāk!

„Vai tu re, kāds velnēnam impulsīvs raksturs!” Valērijs nodomāja, bet skaļi pateica:

– Indra, meitenīt, tu mani pārprati. Es tikai gribēju pārliecināties…

– Vai vari lekt ar mani gultā? Ka pēc tam nebūs jāsēž cietumā? – Indra satvēra Valērija krekla augšējo pogu, pagrieza to un pēkšņi pārmainījusi sejas izteiksmi, nevaldāmi iesmējās. – Vari nomierināties, esmu pilngadīga… Bet ģīmis gan tev izstiepās!..

Istabas vidū, nolikta uz apgāzta zupas šķīvja, dega tikai viena milzīga dekoratīva svece. Tās vārgā gaismiņa tik tikko izgaismoja divus puskailus ķermeņus, kuri kūleņu kūleņiem ņēmās pa divguļamo gultu. No malas skatoties, varēja likties, ka pa dīvānu draiskojas divi nerātni bērni un drīz sāksies arī tradicionālie vakara „spilvenu kari”!

Beigu beigās viņi piekusuši no neauglīgās ālēšanās, norima. Meitene, smagi elpojot, aizvēra acis, bet nerātnais Valērijs, brīdi pagulējis, negaidot aši pagriezās un no jauna iespieda Indras šķietami nevarīgo ķermeni dīvānā. Taču viņa „uzvara” pār iedomāto upuri atkal nebija ilga, jo pēc mirkļa augumā mazā, bet neticami spēcīgā meitene viņu kārtējo reizi atsvieda malā un tverdama pēc elpas, nošņācās:

– Es tev jau simtām reižu teicu, ka esmu nevainīga, un tāda līdz kāzām arī vēlos palikt! Ja tevi neapmierina vienkārša „parīvēšanās”, tad es varu aiziet…

– Nu, nē! – Valērijs bija iekarsis ne pa jokam. – Es piekrītu taviem noteikumiem! Rīvēsimies… Lūdzu, paliec!

– Labi, pierunāji, – meitene maigi pieglaudās draugam pie krūtīm. – Tikai bez pekstiņiem…

Pagāja trīs mēneši, kuru laikā meitene joprojām spītīgi pieturējās pie sava principa: kamēr viņi neapprecēšoties, „īsta” seksa Valērijam neredzēt! Taču jāsaka, ka viens prieks gan zēnam tika vai katru vakaru, un proti, viņš visu savu nevaldāmo sasprindzinājumu drīkstēja atstāt uz viņas kārdinoši seksīgā puncīša. Bet neko vairāk! Tālāk tabu!

Sakiet, mīļie cilvēki, kurš gan normāls vīrietis spētu paciest šādas mocības? Jā, es arī saku to pašu. Bet Valērijs cieta, jo bija paguvis šo neparasto meiteni iemīlēt ar visu savu dvēseli. „Rudenī nosvinēs kāzas,” viņš tādās reizēs domāja, „un tad jau…”

Bet kāzas uz nenoteiktu laiku nācās atlikt, jo izrādījās, ka Indra ir… stāvoklī!

Pirmajā brīdī šis paziņojums Valēriju šokēja un viņš jau apsvēra iespēju izteikt savai draudzenei drausmīgu apsūdzību sakarā ar neuzticību, jo, redz, viņu tā netika laidusi sev klāt, bet pa kluso atdevusies citam, kā rezultātā…

Īstenībā arī pats nabaga meitēns nesaprata, kā viņa varēja palikt grūta, ja „īsta” seksa viņai nav bijis ne ar Valēriju, ne arī ar kādu citu? Vai tā būtu kaut kāda mistiska un nevainīga ieņemšana? Kā Bībelē minētajai Marijai, kad viņa kļuva grūta no Svētā Gara (piedodiet, ja kāds saskata šeit Dieva zaimošanu. Tas nebūt nav tā domāts!). Taču Indra nenoliedzami bija stāvoklī un drīz vien dosies uz dzemdību namu…

Lai cik tas dīvaini un pat neticami neizklausītos, bet jaunavību Indra zaudēja tikai dzemdībās, kad mazais nerātnis bez iepriekšēja brīdinājuma saposās ātrāk ieraudzīt šīs pasaules gaismu. Labi, ka uz to laiku topošā māmiņa jau atradās ārstu uzraudzībā, tādēļ priekšlaicīgās dzemdības noritēja bez īpašiem sarežģījumiem.

Lai nomierinātu nepamatoti satraukto jauno tēti un viņa acīs „reabilitētu” jauno sieviņu, Indras daktere – vecmāte viņam pastāstīja, ka šādi gadījumi, kad jaunava top grūta bez „īsta” seksa, nav pārāk izplatīti, taču ne neiespējami. Kāds izmanīgs „kurkulēns” arī no liela attāluma spēj iekļūt aktīvajā zonā pie gaidošajām olšūnām, ja vien viņš ir īpaši attīstīts un Dievs devis tam savu svētību…

Valērijs ar Indru laimīgi apprecējās un uzaudzināja Edgaru par ļoti gudru un sirsnīgu cilvēku. Jauneklis jau no mazām dienām nenogurstoši studēja Bībeli, lai tuvāk iepazītu noslēpumaino Dievu, kuram labpatika tik savdabīgā veidā viņa dvēselei iedvest dzīvību.

Bet draugam Kasparam ar savu Natāliju tā arī nekas nopietns nesanāca. Un nav dzirdēts, ka viņi pēc tās vienīgās nakts sasteigtā mīlas sakara vēl būtu kādreiz tikušies, jo „tādas lietas” labāk darīt pamazām. Piemēram, kā Valērijs…

Autors – Didzis Muzikants (filozofs1991)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: