Posts tagged Mīlestība

Mīlestība skaita gadus?

Šodien nereti novērojama parādība ir attiecības ar vecāku partneri. Vai patiesībā tas ir šķērslis, var tikai spriedelēt nezinātāji. Ko par to domā dažāda vecuma cilvēki?

Vai traucēklis nopietnām attiecībām?

Aptaujājot cilvēkus, šķiet, ka pārāk kritiskas nostājas nav, bet visi apzinās, ka šādās attiecībās var rasties ļoti daudz problēmu. Skaidrojām arī, cik tad liela gadu starpība ir traucēklis, lai varētu veidot nopietnas attiecības.

Baiba (20) stāsta: „Pirmkārt, nozīmīgi apspriest vecuma starpību, bet, otrkārt, no tā, kāda veida un cik spēcīgas jūtas valda starp diviem cilvēkiem. Jārēķinās ar to, vai šiem diviem cilvēkiem saskan intereses. Personīgi man pieņemamākas ir attiecības starp vienaudžiem, bet, ja vecuma starpība ir pieci gadi, domāju, ka tā vēl nav problēmu cēlonis. Kad vecuma starpība tuvojas jau desmit vai vairāk gadiem, manuprāt, ir jābūt patiesi spēcīgai saiknei un patiesām jūtām, lai pretotos sagaidāmajām grūtībām.”
Dainis (28) domā, ka galvenais, lai kopā ir interesanti. „Domāju, ka fiziski vecums var būt šķērslis attiecībās. Ir ļoti daudz apstākļu, kas to ietekmē. Vissvarīgāk, lai kopā būtu interesanti. Tomēr jāņem vērā, ka pastāv ļoti lielas interešu un uzskatu atšķirības, tāpēc vecuma starpība vairāk par pieciem gadiem varētu jau radīt problēmas.”
Anda (20) saka: „Manuprāt, vecuma starpība ir šķērslis attiecībās. Es pati nespētu veidot attiecības ar daudz jaunāku puisi par mani. Man tas vienkārši nav pieņemami. Ja vēl vecuma starpība ir astoņi gadi, viss kārtībā, bet, ja vairāk, apšaubu pozitīvu iznākumu.”
Reinis (24): „Domāju, tas ir šķērslis. Uzskatu, ka visam jābūt samērīgi. Man pašam grūti iedomāties, vai varētu „ieķerties” vecā omītē vai tādā, kura man būtu meitas vietā, ņemot vērā gadu starpību. Es laikam nevarētu pārkāpt piecu gadu starpību.”
Laine (18) viennozīmīgi uzsver, ka vecuma starpība nav šķērslis attiecībās. „Banāli varbūt skan, bet, ja cilvēku starpā patiešām valda mīlestība, vecumam nav nozīmes. Protams, 35 gadu starpība jau varētu būt šķērslis, bet 10 vai 20 gadu starpība nav.”
Lita (46) gan ir pretējās domās, jo pamatā neesot mīlestība, bet gan labklājība. „Manuprāt, vecums viennozīmīgi ir šķērslis. Novērots, ka pārsvarā tie pāri, kuriem ir ļoti liela gadu starpība, parasti precējušies vai dzīvo kopā aprēķina dēļ. Piemēram, jaunas sievietes izvēlas vecus vīrus naudas dēļ. Fiziski šie vīrieši viņām ir nepatīkami vai pretīgi. Tas varētu šķist kā kādas filmas scenārijs, bet dzīvē patiešām tā notiek. Domāju, ka līdzīgi ir tad, ja jauns puisis saiet kopā ar gados vecāku sievieti. Absurdi domāt, ka viņam patīk viņas krunciņas un noļukusī sēžamvieta, pretēji tam, ka apkārt staigā tik daudz jaunu, izskatīgu un „svaigu” meiteņu. Sieviete sava statusa dēļ varbūt var viņam dot slavu, varu vai arī to pašu finansiālo stabilitāti. Par varītēm gan nenoliegšu, ka tā nekad nav mīlestība, bet domāju, ka ļoti reti. Iespējams, 10 gadu starpību vēl var paciest, bet vairāk gan ne.”

Problēmu loks plašs

Kā jau jebkurās attiecībās, bez šķēršļiem un problēmām neiztikt. Tāpēc skaidrojām, kas varētu sagaidīt pārus ar lielu gadu starpību.

Baiba (20) stāsta, ka problēmas var rasties itin visā, bet tomēr noteicošais, cik liela gadu starpība. „Lai varētu būt kopā cilvēki ar vairāku desmitu gadu starpību, manuprāt, viņiem jābūt ļoti līdzīgai dzīves uztverei vai arī vienam jāizturas neatbilstoši savam vecumam. Problēmas rada gan dažādais skatījums uz dzīvi, gan dažādu paaudžu vērtību atšķirības. Arī jāņem vērā, ka atšķiras cilvēku paziņu loks. Ir arī jārēķinās ar apkārtējo iespējamo nosodījumu un neizpratni. Protams, svarīga arī fiziskā puse. Nevar veidoties pilnvērtīgas attiecības, ja viens cilvēks kļūst kādā jomā mazāk spējīgs.”
Dainis (28) domā, ka izskats arī varētu būt problēma. „Laikam ritot, otrs cilvēks varētu vairs nešķist vizuāli tik pievilcīgs. Ja iepriekš būs paticis vecākā cilvēka briedums, tad tagad to aizstās krunciņas un sirmums. Arī pieredzi, kas varētu šķist sākotnēji vilinoša vecākā cilvēkā, aizstās jau daļējs spēku izsīkums vai īgnums. Tad tāpat tiktu apzināti vai neapzināti meklēts cilvēks, tuvāks savai vecuma grupai. Kaut gan līdzīgi varētu būt arī ar jaunāko cilvēku. Kad „svaigā gaļa” jau būs apnikusi , vecākais cilvēks arī var sagribēt pieredzējušāku un mazāk sarežģītu partneri.”
Anda (20): „Manuprāt, problēmas varētu rasties vērtību skalā. Vecākiem un jaunākiem cilvēkiem ir dažāda uztvere par to, kas ir dzīves vērtības, kas prioritātes, kas mazsvarīgāks. Arī runājot par izskatu, kāds noteikti varētu iespaidoties no tā, ka partneris vēl ir izskatīgs, bet otrs tikai turpina novecot.”
Reinis (24): „Noteikti varētu rasties paaudžu uztveres atšķirības. Ja paskatāmies, kāds ir mūsdienu cilvēks un kāds padomju laikos augušais, noteikti ir atšķirības.”
Laine (18) pastāv uz to, ka problēmas ir vienmēr, neskatoties uz vecuma starpību, bet patiesas jūtas to var kompensēt. „Problēmu, kā jau jebkurās attiecībās, būtu daudz, bet, ja cilvēki ir ar stipru gribu un neiespaidojas no apkārtējo viedokļa vai attieksmes, tad jebkuras problēmas var pārvarēt. Varētu rasties uzskatu nesaderība, dažādi trūkumi, kas nāk līdz ar vecumu. Arī greizsirdība varētu rasties gados vecākajam cilvēkam, jo partneris taču, iespējams, izskatīgāks, bet tikpat labi jebkurš „parasts” pāris var saskarties ar tādām problēmām.”
Lita (46): „Problēmas varētu rasties tajā, ka šiem diviem cilvēkiem būtu grūti cīnīties ar sabiedrības nosodījumu. Arī tas, ka katram varētu būt citas intereses. Dažādas paaudzes taču. Arī greizsirdība ir neatņemama šo attiecību sastāvdaļa, manuprāt. Jautājums, cik stiprā formā un kā cilvēki to māk slēpt, bet tas nemaina būtību. Arī draugu loks noteikti atšķirsies. Jaunākā cilvēka draugi arī varētu šķist kaitinoši nenobrieduši un savā ziņā mazsvarīgi un otrādāk – vecākā drauga cilvēki pārāk nopietni.”

Nav ļaunuma bez labuma

Kā jau jebkurā jomā, situācijā vai parādībā viennozīmīgs nav itin nekas. Arī šajā gadījumā aptaujātie min iemeslus, kāpēc attiecībās, kurās viens partneris ir krietni vecāks, rodams savs, citāds „labums”.

Baiba (20) stāsta, ka šajā gadījumā var izteikt tikai minējumus, jo apspriežamā situācija ir visai sarežģīta. „Varbūt kaut kas sākotnēji pozitīvs visā tajā ir. Piemēram, jaunākais otra iespaidā kļūst nobriedušāks un ar lielāku atbildības sajūtu, gūst arī nebijušu pieredzi un skatījumu uz dzīvi. Varbūt attiecības ar vecāku cilvēku rada drošības sajūtu. Ar sava vecuma partneri abiem ir jācīnās gan par izdzīvošanu, gan vēl jāgūst pieredze. Vecāks šajā situācijā varētu būt balsts. Protams, pastāv arī „slims” modelis, kad ar vecāku partneri dzīvo kopā naudas dēļ.”

Dainis (28): „Grūti ko tādu īpašu nosaukt, ko nevarētu gūt ar līdzīga vecuma partneri. Varbūt vienīgi atšķirību no jau pierastā. Nopietnāku un nenopietnāku dzīves uztveri. Katrā ziņā, ko tādu, kas konkrētai personai nepieciešams, bet nav gūstams no sava vecuma partnera.”
Anda (20) stāsta, ka iegūt varētu vien tādas vispārīgas vērtības. „Piemēram, vairāk varētu izpausties patiesu jūtu dziļums. Kopīga cīņa pret sabiedrības aizspriedumiem, kas arī varētu būt emocionāli grūti.”Reinis (24) domā: „Noteikti ir kas labs. Droši vien ir cilvēki, kuriem ir labi šādā veidā, bet ne priekš manis.”
Laine (18) uzskata, ka ar vecāku cilvēku iespējamas nopietnākas attiecības: „Vecākam cilvēkam ir lielāka dzīves pieredze, jaunākam līdz ar to varētu rasties sava veida drošības sajūta. Varbūt arī, ka vienkārši kopā ir interesanti, ja nav pārāk atšķirīgi uzskati. Domāju, ka ar vecāku cilvēku var panākt nopietnākas attiecības nekā ar sava vecuma.”
Lita (46): „Varētu būt drošības sajūta, otra cilvēka briedums un dzīves pieredze. Lai savaldītu vai nostādītu uz „pekām” dažu labu brīvdomātāju, šis var būt labs variants. Bet pamatā jau tāpat tam vajadzīgas patiesas jūtas, kuras nav tik vienkārši uzturēt minēto problēmu dēļ.”

Kāpēc ne sava vecuma partneri?

Mēģinājām noskaidrot, kāpēc šajā gadījumā cilvēki negrib vai nevar atrast sava vecuma partneri?

Baiba (20): „Manuprāt, briedums šķiet vilinošs. Ja jaunietis ir bijis spiests pieaugt ātrāk un saprast dzīves skarbumu jau jaunam esot, varbūt sava vecuma partneris šķiet neinteresants un muļķīgs. Arī tas, ka attiecībās tiek meklēts labums – patvērums, stabilitāte, ko nevar sniegt vienaudzis. Vecākam cilvēkam tā varētu būt kāda krīze. Varbūt vēlme pēc kaut kā straujāka, pēc kaut kā, kas pašam savā veidā liktu atgriezties jaunībā.”

Dainis (28): „Manuprāt, pamatā tam varētu būt kādi psiholoģiski iemesli. Kādi bērnības trūkumi. Kādam vajag varbūt vēl māmiņu un tētiņu arī attiecībās.”
Anda (20): „Varbūt cilvēki meklē kādu izaicinājumu, negrib attiecības pēc noteiktā standarta.” Reinis (24): „Iemesls tam varētu būt cilvēka iekšējais stāvoklis. Manuprāt, šajā gadījumā ārējam maza nozīme. Cilvēki ārēji nav tik atšķirīgi, lai nevarētu atrast sev gana pievilcīgu starp sava vecuma partneriem.”
Laine (18): „Iespējams, tāpēc, ka cilvēks vēlas ko atšķirīgu. Varbūt tāpēc, ka jaunāks nevar izpildīt vēlmi pēc uzmanības un gādības. Manuprāt, jaunākam cilvēkam ir mazāk prasību, jo viņš vēl nav izpratis sevi un savas vēlmes.”
Lita (46): „Sava vecuma partneri nemeklē, jo tas jau varētu šķist kaut kas pārāk pierasts un neinteresants. Arī dažreiz tas ir varas apliecinājums. Varbūt kaut kāds komplekss pamatā – mātes un dēla attiecības vai kas tamlīdzīgs. Nevajag partneri, bet vajag aizbildni. Domāju, ka padzīvojušai sievietei jābūt ļoti pašpārliecinātai, lai uzsāktu attiecības ar jaunāku cilvēku. Sieviešu izskatam mūsdienās tomēr tiek pievērsta lielāka uzmanība.”

Jauna meitene un vecs vīrietis – labāk

Jautājām, kas šķiet pieņemamāks, jauns puisis un sieviete gados vai vīrietis gados un jaunāka sieviete. Viedokļi gan krasi neatšķiras.

Baiba (20): „It kā mūsdienās vecāka sieviete jaunam puisim blakus vairs tik slikti neizskatās, bet tāpat pastāvu uz to, ka satiekas vairāk vai mazāk viena vecuma cilvēki.” Dainis (28): „Man šķiet pieņemamāk, ja attiecības ir starp vecāku vīrieti un jaunu sievieti vai meiteni.” Anda (20): „Laikam jau jauna sieviete un vecs vīrietis.” Reinis (24): „It kā šķiet, ka labāk, ja jauna sieviete un vecs vīrietis.” Laine (18): „Man pieņemami šķiet abi varianti.” Lita (46): „Vecs vīrietis un jauna sieviete šķiet pierastāk.”

Leave a comment »

Sekss ir kaitīgs

Pašreiz daudz tiek runāts par seksu, cik tas ir labs, dabisks, ka bez tā nav iespējams iztikt, ka tā trūkums kaitē veselībai, tā lielo nozīmi attiecībās. Milzīga, daudz naudas nesoša industrija reklamē seksu, uzsēdinot uz seksa adatas arvien vairāk ļaužu, un piedāvā visādus tā realizēšanas veidus, gan paskatīties, gan pamēģināt, gan idejas un rīkus tā piekopšanai.

Seksā viss esot atļauts, ar vienu, vairākiem, sava dzimuma īpatņiem vai vienalga ko vēl, vienalga kur un vienalga kā, ka tik iesaistītie gūst baudījumu. Bet tie ir maldi, kas tos padara ticamus, seksu saistot ar mīlestību, kas ir daudz augstākas kategorijas jēdziens. Fiziska mīlestība nav tas pats, kas sekss. Tāpēc droši varam teikt, ka sekss ir kaitīgs pretstatā fiziskai mīlestībai kā vienai no daudzajām mīlestības izpausmēm.

Mīlestība esot grūti definējama. Tā ir un tā nav. Mīlestība ir abpusējs došanas un ņemšanas process, kur došanas un ņemšanas priekšmets ir jebkas, sākot ar materiālām lietām un beidzot ar apziņai grūtāk tveramām vērtībām. No tā izriet daudzās mīlestības definīcijas un izpausmes formas, kas katra ir pareiza, tai pat laikā nepilnīga. Mēs mīlam vecākus, jo tie mums ir devuši dzīvību un uzaudzinājuši, bet pretī tiem dodam iespēju rūpēties par sevi, garīgas izaugsmes iespēju, drošāku un pilnvērtīgāku vecumdienu cerības un daudz ko vēl. Mēs mīlam radiniekus, jo tie mums palīdz un mēs palīdzam viņiem. Garīga mīlestība pret racionāli grūti izskaidrojamu parādību atblāzmām ir to spēku ņemšana un kaut kā mums mazāk saprotama pretī došana. Dabas mīlestība ir tās velšu pieņemšana un cieņas, rūpju un aizsardzības pretī došana. Mēs varam mīlēt jebko un jebkuru, kam varam kaut ko dot un saņemt ko pretī. Mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu nozīmē spēt dot jebkuram kā gribētu saņemt pats un spēt pieņemt no otra kā devējs būtu pats. Kad saņemam kaut ko, tad bieži sakām paldies jeb palīdzi Dievs, kas ir maz pūļu prasoša, bet garīgi daudz dodoša atpakaļ došanas forma.

Mīlestība ir gan harmoniska, gan disharmoniska. Harmoniskā mīlestībā dodamās un ņemamās vērtības ir aptuvenā līdzsvarā. Nav iespējams vienlaikus atdot tikpat daudz, cik paņēmi, un otrādi, bet ir iespējams to saprast un dzīvot tā, lai personīgā došanas un ņemšanas bilance būtu maza. Disharmoniska mīlestība ņem daudz vairāk, nekā spēj vai grib dot, vai dod nesamērojami vairāk, nekā ņem. Disharmoniskas mīlestības rezultātā rodas dažādas pārmērības, kad kāds grib ņemt no citiem daudz vairāk, nekā otrs grib dot, vai pat vairāk, nekā tam ir, un otrādi. Izplatīta, savtīgi viltīga disharmoniska mīlestība ir nesamērīga, bieži pat uzstājīgi uzmācīga došana, lai pēcāk paņemtu daudz vairāk. Cilvēki tiecas pēc harmonijas, tāpēc par mīlestību sauc harmonisku mīlestību. Disharmoniska mīlestība kauj harmonisku mīlestību, tāpēc tā netiek uzskatīta par īstu mīlestību. Aprēķina mīlestība visbiežāk ir disharmoniska kaut vai tādēļ vien, ka tiecas izkalkulēt ar prātu neaprēķināmo. Disharmoniskas mīlestības piekopēji agri vai vēlu ir spiesti norēķināties ar pasauli, atdodot milzīgo pārpalikumu vai saņemot lielo iztrūkumu, ko paši ir radījuši. Tas parasti ir sāpīgs process.

Kopdzīve ir divu cilvēku savienība bērnu radīšanai un uzaudzināšanai. Kopdzīvē rodas plaši izplatītās mīlestības formas (t.s. platoniskā mīlestība), kas tiek pastiprināta ar fizisku mīlestību. Topošie vecāki saiet kopā, rūpējas un palīdz viens otram, lai radītu un palīdzētu izaugt jaunai dzīvībai, tādējādi atdot pasaulei parādu par savu eksistenci, garīgi pilnveidojoties un kā balvu par labi padarītu darbu saņemt nodrošinātu vecumdienu iespējamību. Fiziskā mīlestība jeb mīlēšanās ir īpaši satuvinošs, enerģiju apmaiņas process. Tā galvenā nozīme ir bērnu radīšana, bet mīlēšanās papildus kalpo dažādās vidēs augušo cilvēku satuvināšanai, kas palīdz labāk saprasties un pielāgoties otram. Dzīvības radīšanā vīrietis atdod dzīvības radošos spēkus, bet sieviete tos pieņem un rada.

Fiziskajā mīlestībā sievietei ir patīkams pats vīrišķā spēka saņemšanas fakts; jo vairāk tā savas pieņemšanas spējas robežās saņem, jo šis process sievietei ir patīkamāks. Vīrietim savukārt patīkams ir gan spēku atdošanas moments, gan arī sievietes apmierinātība. Jo mīlas mirklī sieviete ir apmierinātāka, jo lielāku baudījumu gūst vīrietis, un, ja vīrietis ir apmierināts, arī sievietei tas sagādā lielāku prieku, un tā līdz bezgalībai. Un, jo topošie vecāki ir apmierinātāki, jo spēcīgāks un veselāks būs bērniņš.

Kopdzīvē fiziskā mīlestība papildina platonisko mīlestību un otrādi, tās izriet viena no otras. Lai tuvības mirklis būtu pilnīgs, abām pusītēm ir jāpazīst vienam otru, jāgrib būt kopā, jābūt kopīgiem nākotnes mērķiem, jāuzticas un iespēju robežās jāsaprot partneris. Bez tā fiziskā mīlestība ir nepilnīga un zaudē vairumu savu pozitīvo īpašību.

Sekss ir no kopdzīves kopējā mīlestības konteksta izrauts un atsevišķi apskatīts fiziskās mīlestības process. Sekss ir mehāniska dzimumiska fizkultūra, tāpēc arī seksā ir vienalga, ar ko un kā, ka tik tiek gūta bauda. Bet primāros nosacījumus, kad tiek gūta bauda un kādēļ vispār tā jāgūst, seksa mācības apskata maz un nepilnīgi, primitivizējot to līdz sagatavošanās un mehāniskā izpildījuma tehnikas pilnveidošanai.

Cilvēki bez seksa var dzīvot, nekaitējot savai veselībai. Cilvēki nespēj dzīvot bez lieliem, tālejošiem, citiem kalpojošiem mērķiem un darbībām to sasniegšanā, kas attīsta viņu garīgo izaugsmi. Seksuālas tieksmes ir cilvēka slāpes pēc izaugsmes, ko īslaicīgi var remdināt ar seksu. Sievietēm tā ir vēlme un nepieciešamība uzņemt vīrišķo spēku, bez kā tās kļūst īgnas un kašķīgas, bet vīriešiem nepārvarama vēlme atbrīvoties no neizmantotās dzīvības enerģijas, kas, lietderīgi neizmantota, ēd tos no iekšienes un dara agresīvus. Kā balva par ilgu gaidīšanu un ciešanos tiek saņemta īslaicīga baudiņa, ko prasās atkārtot vēl un vēl.

Seksa bauda ir nepilnīga, tāpēc tās pastiprināšanai nepieciešama īpašu tehniku apguve, kas līdz ne vienmēr, bet, kuras pilnīgojot, var sasniegt tīksmes augstumus. Seksa nepilnīgums un kaitīgums izriet no tā piekopšanas mērķa nepareizuma.

Pilnvērtīgam seksam partneriem ir savstarpēji jāuzticas un fiziskā ziņā jāprot dot kārotais. Mazpazīstamiem cilvēkiem bez kopējiem mērķiem un nākotnes cerībām to nav viegli sasniegt, bet tam var tuvoties pieredzējuši, komunikabli un labi seksa tehniku pārvaldoši partneri. Pat ja tas izdodas, ieguvums no seksa ir īslaicīgs un mānīgs.

Sekss izslāpušai sievietei ir spēka avots ikdienai. Tā iegūšanai sieviete tiecas izskatīties iekārojama. Jo vairāk vīrišķā spēka seksomāne uzņem, jo tai ir labāk. Nepieredzējusi sieviete apmierinās ar to, ko saņem, tādējādi sagādājot papildu prieku arī vīrietim (nav ar ko salīdzināt). Ja sievietei laika gaitā uzkrāj pieredzi ar spēcīgiem un prasmīgiem partneriem, tās baudas prasību līmenis aug, bet apmierināt spējīgo tēviņu skaits rūk. Šāda sieviete var gūt spēkus no jebkura pieejamā vīrieša, bet īstu baudījumu vidusmēra vīrietis tai vairs sniegt nespēj, attiecīgi šāda vīrieša prieks no seksa ir minimāls. Tādas daiļavas kompensē kvalitāti ar biežumu, uzcītīgi meklē īsto no pretendentu loka, kas ar katru mēģinājumu kļūst šaurāks, vai arī apvieno abas šīs pieejas.

Ar katru jaunu seksa partneri sieviete apgrūtina sev ilglaicīgu mīlas pilnu attiecību nodibināšanas iespēju. Šo barjeru var pārvarēt, tikai izprotot patiesās attiecību vērtības un no sirds tiecoties pēc tām.

Sievietes, kas ņem vīriešu seksuālo spēku, bet nedod pretī un neizlieto iegūto lietderīgi (kopēju labumu dodošs darbs, bērnu audzināšana utt.), sāk slimot.

Izlaidīga vīrieša galvenā motivācija seksam ir atbrīvoties no uzkrājušās dzīvības spēka, kas to grauž no iekšienes. Atbrīvošanās process ir patīkams, ko vēl patīkamāku padara apziņa, ka dotais saņēmējai ir noderīgs. Tas ir kā pamudinājums doties dzīvē, lai atražotu seksuālo enerģiju, ko pēcāk atkal gribēsies kādai atdot. Nesaņemot no seksa pilnvērtīgu baudu (sieviete nebija apmierināta), vīrieša atražošanās spējas mazinās. Un, jo vairāk šādu neveiksmju, jo vairāk vīrietis nolieto sevi. Maz spējīgi vīrieši, kas iedomājas sevi par donžuāniem esam un pārojas, ar ko vien pagadās, vārda tiešā nozīmē dzen sevi postā. Šādā veidā ilgi sevi uzturēt spēka pilnus var tikai spēcīgi, pieredzes bagāti vīrieši, kas ir izpratuši sievietes dabu, apguvuši seksa tehnikas smalkumus un spēj pilnībā apmierināt jebkuru meklējošos sievieti.

Izlaidīgi vīrieši un sievietes, kopojoties savā starpā, apmierina viens otra īslaicīgās vēlmītes un vairāk vai mazāk pakāpeniski degradējas. Sastopoties ar mazāk izlaidīgiem partneriem, tie rauj tos sev līdzi.

Fiziskās mīlestības radītām saitēm ir ļoti liela nozīme noturīgas, mīlestības pilnas kopdzīves nodibināšanā. Pirmā mīlēšanās reize visciešāk saista mīlētājus. Katra nākamā arvien vājāk un vājāk, bet tomēr saista. Un, jo vairāk partneru kādam ir bijis, jo vairāk veco seksuālo saišu traucējošā daba kopdzīvē jāpārvar, ko var kompensēt tikai ar dzīves gudrību, ja tāda ir iegūta.

Sieviešu pirmie vīrieši ģenētiski nosaka to nākamo bērnu īpašības. Katrs nākamais vīrietis tam pa virsu liek savu kārtu. Ja sievietes organisms ir pietiekami spēcīgs un gudrs, tad tas spēj atlasīt no katra viņas vīrieša labākās īpašības un harmoniski tās bērnā apvieno, bet šādas spējas nav katrai un tā pārstāj darboties liela partneru skaita gadījumā. Tādēļ vispārinot var teikt, ka sieviete reproduktīvā vecumā ar katru jaunu partneri pasliktina savu nākamo bērnu veselības stāvokli, un prezervatīvi te spēj ko līdzēt tikai daļēji.

Katram, kurš nopietni grib nodibināt ģimeni un baudīt mīlestību visā tās pilnībā un krāšņumā, nevis izkropļotus surogātus, ko par tādu uzdod, vispirmām kārtām vajadzētu atturēties no seksa. Jauniem, aizliegto augli vēl nenobaudījušiem cilvēkiem tas ir viegli izdarāms. Tiem, kas jau kļuvuši par seksomāniem, mazliet grūtāk, bet arī nekas neiespējams. Kopošanās kāre ir jāaizstāj ar darbu un vaļaspriekiem, lai dumas domas prātā nenāk. Sākumā būs grūti, bet ar laiku arvien vieglāk un vieglāk.

Fiziskā mīlestība ir jābauda tikai ar to cilvēku, ar kuru gribi būt kopā. Un nekādas iepriekšējas seksuālas pārbaudes nav jāveic. Pārbaudīt savstarpējo saderību var, kopā atpūšoties, strādājot, runājoties un dejojot.

Pirmā fiziskā mīla savā iedarbībā ir līdzvērtīga zagsā pateiktam jāvārdam. Tāpēc īstu mīlestību izbaudīt alkstošajiem, kam rodas kārdinājums nodoties miesīgas mīlas priekiem, pirms krišanas kārdinājumā godīgi sev ir jāatbild uz jautājumu: „Vai patiešām es gribu un esmu gatavs ar šo cilvēku vismaz pacensties kopā nodzīvot atlikušo mūžu?”

Avots: tvnet

www.sexerlv.info

Leave a comment »

Sekss ar kolēģi

Vienam tas šķiet absolūti nepieņemami, bet cits par šo tēmu pasmīnēs, atcerēdamies kādu konkrētu avantūru. Lai vai kā, britu veiktā pētījumā atklājas, ka trešajai daļai aptaujāto ir bijis sekss ar kolēģi.

Britu veiktajā aptaujā, kuras mērķis bija noskaidrot, cik daudziem cilvēkiem ir bijis sekss ar kolēģi, 35% atzina, ka vismaz vienu reizi dzīvē šāda avantūra ir bijusi. Turklāt 26% šī seksa avantūra ir izveidojusies par neilgu mīlas romānu.

13% aptaujāto izrādījās tik kaislīgi, ka ar seksu nodarbojušies turpat savā darba vietā, bet 5% darba vietu izmantoja regulāriem randiņiem. Vien 2% atbildēja, ka ne reizi ar seksu nav nodarbojušies darbā vai ar kolēģiem.

Uz jautājumu, vai jūs varētu ar seksu nodarboties karjeras dēļ, 37% atbildēja apstiprinoši – 25% bija vīriešu, bet 12% sieviešu atbildes.
18% aptaujāto britu atzina, ka vismaz reizi ir krāpuši savu partneri. Šokējošs rezultāts pētniekiem šķita, ka 56% to ir darījuši ar ģimenes draugiem.

Avots: tvnet

www.sexerlv.info

Leave a comment »

9 lietas, kuras varam mācīties no pornozvaigznēm

1. Mazliet vairāk entuziasma

Diemžēl regulārs sekss maz pāriem ierindojas prioritāšu augšgalā. Un tas tāpēc, ka sekss tiek uztverts kā beztermiņa process, kuru izlaižot jums neatņems, teiksim, prēmiju.
Pornozvaigznēm sekss ir pirmajā vietā, ko viņas arī klaji demonstrē. Protams, nevajag pārspīlēt (izaicināt katru picas pievedēju vai dārznieku), bet mazliet pievērst uzmanību tam, kāpēc tev vajadzīgs sekss. Mēģināt ierindot šo nodarbi mazliet augstāk savā vērtību sistēmā. Izrādi iniciatīvu! Un kāpēc tieši tagad neaizsūtīt viņam erotisku īsziņu? Bet vakarā, kad viņš izrādīs iniciatīvu, saki savām citām domām stop!

2. Padari viņu par pornofilmas varoni

Labāk retāk, klusāk un ātrāk, jo to taču kāds var pamanīt vai izdzirdēt! Nē, kāpēc sevi ierobežot un apspiest savas vēlmes citu dēļ? Ar seksu nodarbojies TU vēlmes dēļ, nevis vienkārši tāpēc, ka tas ir jādara!
Kas tā par pornofilmu bez skaņas? Liec viņam justies kā filmas dalībniekam; spēlējieties ar “neredzamo publiku”. Izvēlies skaistākos rakursus, piedomā par ritmu kustībās, spēlējies ar matiem un savu balsi. Mainiet pozas, lai paildzinātu mīlēšanos. Citreiz nenāk par sliktu nesasniegt savu orgasmu, bet dāvāt milzīgu baudu partnerim – satracinot viņu līdz baltkvēlei.

3. Mīliet pašu seksu, nevis savu lomu tajā

Noteikti ir kādi kompleksi, kas neļauj tev atbrīvoties seksa laikā – par mazu šķiet krūtis, par daudz liekā svara, ne tik zīžaina āda utt. Pornozvaigznes zina, ka ar seksu ar viņām nodarbojas seksa pēc. Vīrietis vēlas vien kvalitatīvu seksu, un viņa vēlmi ātri var apdzēst ar “nodzēsīsim gaismu” vai “tagad nē, es neesmu labākajā formā”… Protams, nevajag to pārprast un uztvert, ka vīrietim ir vienalga, ar kādu sievieti liekas gultā, bet atbrīvošanās no kompleksiem nekad nav nākusi par ļaunu!

4. Sniedziet viņam savas labsajūtas paroli!

Jūs ienīstat masturbāciju, uzskatot, ka tā nepieciešama vien pubertāti sasniegušām skolniecēm vai neveiksminiecēm? Lieki, jo tieši šādi jūs varat atklāt viņam savas labsajūtas kalngalus – īstās erogēnās zonas, pieskārienu maigumu vai stiprumu, pareizās kustības… Turklāt tas ļoti uzkurinās tavu vīrieti! Neliec viņam iet tur, nezin kur un atnest to, nezin ko! Esi atklāta pret viņu.

5. Tavs gultas “soundtraks”

Ne vienmēr pornofilmas uzbudina tik ļoti, ja pavadījumā ir mūzika. Nereti asākas izjūtas izsauc tieši abu partneru labsajūtas skaņas un kaislē izteiktās frāzes. Pamēģini seksa laikā runāt par to, ko viņš ar tevi dara. Turklāt zināms, cik ļoti vīrieši mīl uzslavas!

6. Paciet mazliet neērtību

Seksu atsvaidzina pārsteigumi! Jā, atminies kaut vai slavenās filmas “Sekss un lielpilsēta” varones Samantas nopūlēšanos ar suši pagatavošanu un to izkārtošanu uz sava kailā ķermeņa. Domā, viņai bija ērti un patīkami šādā izskatā gaidīt savu mīļoto? Padomājiet, kāda būs jūsu vīra reakcija, kad mājās viņu sagaidīsiet kaila, vien augstpapēžu kurpēs?

7. Ārā no ierastā apburtā loka!

Pornozvaigznēm bieži mainās partneri, līdz ar to viņām ir jāuzmin katra vīrieša erogēnās zonas. Viņas allaž ir meklējumos un ir pati uzmanība. Labi mīlnieki vienmēr prot pārsteigt! Esi atklājēja uz šā kuģa – meklē vēl neapdzīvotas salas, bet lai viņam pat prātā neienāktu, uz kurieni tu to stūrē! Met projām štampus un rutīnu, dari ko pavisam citu!

8. Esi egoiste!

Nē, ne gultā, bet savā izskatā! Pornozvaigznēm vienmēr svarīgi ir labi izskatīties. Dari arī to – velti sev vairāk laika skaistumkopšanā, pērc drēbes, kuras tev patīk, apmeklē iecienītās masāžas un sporta klubus. Redzot izmaiņas, viņš neiebildīs pret tēriņiem šajā jomā!

9. Neko neupurē!

Minets tikai svētkos? Jaunu pozu izmēģināšana vien šajā romantiskajā vakarā? Tas nozīmē, ka kāds no jums ir manipulators, bet kāds upuris. Nē, jūs taču abi vēlaties regulāru un aizraujošu seksu! Un speciāli plānots minets vai sekss kādā no izplānotām vietām – tas nav labākais ceļš. Tas var radīt pretēju efektu, kad seksa vairs nekārojas vispār. Sniedz savu mīlestību un kaisli dāsni, bet neļauj ar sevi manipulēt. Tici, dots devējam atdodas 🙂

Avots: tvnet

Leave a comment »

Kļūdas laulāto attiecībās

Viņi aizmirst, ka attiecības ir process, nevis fakts.

Pirmais attiecību posms ir saderināšanās. Katrs partneris izvērtē savas jūtas pret otru un veido attiecības. Abu uzdevums šajā laikā ir izlemt, vai viņi apmierina viens otra vajadzību pēc rūpēm un atbalsta, izveidot efektīvu komunikācijas sistēmu, vienotu problēmu risināšanas sistēmu, mācīties risināt konfliktus un sasniegt kompromisu. Ja partneri ir uzsākuši seksuālos kontaktus, viņiem jānodibina savstarpēji apmierinošas emocionāli seksuālās attiecības. Šis ir laiks, kad partneri nošķiras no vecāku ģimenes un izveido pāra identitāti. Šajā posmā partneri parasti vēl nejūtas pārliecināti par attiecību stabilitāti, un šī nepārliecinātība var liegt viņiem paust savas patiesās jūtas un domas, tā nedodot iespēju ne sev, ne otram izveidot efektīvu mijiedarbības sistēmu.

Otrais posms ir attiecību formalizācija vai salaulāšanās. Kaut gan šķiet, ka zīmogs pasē neko nemaina, patiesībā tas nozīmē ļoti daudz. Tā ir pāra atklāta paziņošana citiem cilvēkiem par to, ka viņi IR PĀRIS. Bieži šis ir brīdis, kad partneri sāk dzīvot kopā, nevis tikai satikties. Viņu uzdevums šajā posmā ir noskaidrot, ko katrs sagaida no attiecībām, kā redz savu un partnera lomu, un izveidot produktīvus mijiedarbības un problēmu risināšanas modeļus. Bieži viņi pārvērtē rūpju nozīmi un jēgu. Tieši šajā posmā pastāv risks sākt uztvert attiecības par faktu un pārstāt tajās ieguldīt.

Trešais posms ir bērna piedzimšana. Nav nozīmes tam, vai bērns piedzimst vai tiek adoptēts, tomēr tas, ka pāris kļūst par (vismaz) trijotni maina gan pienākumu loku, gan varas struktūru un lomas, gan rūpju un mīlestības paušanas veidu. Partneriem mainās attiecības ar viņu pašu vecākiem. Viņi mācās veikt vecāku pienākumus kā pāris. Vislielākais risks šajā posmā ir pilnībā novirzīt savu uzmanību un rūpes no partnera uz bērnu un zaudēt savstarpējo tuvību.

Ceturtais posms ir jauniešu individuācijas un separācijas laiks. Bērni ir paauguši, viņiem parādās savas intereses, savi draugi, un viņu aprūpe vairs neaizņem tik daudz laika. Daudziem pāriem šis ir grūts laiks, ja tieši bērns bija tas, kas apvienoja partnerus un saturēja viņus kopā. Tādā gadījumā bērna individuācija – arvien lielāka attālināšanās no vecākiem – rada psiholoģisko diskomfortu un apdraudētības izjūtu. Partneri var baidīties no tā, ka, bērnam izaugot un aizejot viņa paša ģimenē, viņiem būs atkal jāpaliek divatā, jāpārvērtē savas attiecības un jāatrod jauna attiecību jēga. Vislielākais izaicinājums šajā periodā ir jaunas kopības izjūtas atrašana.

Piektais un pēdējais posms ir “pēcbērnu” periods. Bērni ir prom, viņiem ir sava dzīve, un attiecībās ar viņiem tiek pārvērtēta gan varas, gan komunikācijas struktūra. Partneri atkal ir tikai divi vien. Viņiem vienam otrs jāatbalsta mēģinājumos atrast jēgu, apmierinājumu un produktivitāti. Viņiem jāatrod veids, kā būt tuviem un tikt galā, saskaroties ar fizioloģiskās funkcionēšanas pasliktināšanos – tostarp veselības problēmām un potenciālu seksuālās vēlmes un/vai spēju vājināšanos. Viņiem ir jādomā par iespējamo partnera vai savu nāvi, un viņiem ir nepieciešama dziļas tuvības izjūta, lai varētu par to runāt. Vislielākās briesmas šajā laikā var radīt mēģinājumi bēgt no dzīves, kura dažādu iemeslu dēļ ir tukša, nepiepildīta, no palikšanas divatā, centieni dzīvot bērnu dzīvi.

Protams, ikvienas attiecības ir dziļi unikālas un tām jāsastopas ar dažādiem dzīves izaicinājumiem, tomēr visās attiecībās ir arī kaut kas kopējs. Jebkurā no posmiem liela nozīme ir partneru spējai sarunāties, saprasties, būt kontaktā ar savām jūtām, kā arī vēlmei risināt situāciju.

Viņi izveido attiecības, bet neizveido draudzību ar partneri.

Tas notiek tad, kad starp partneriem ir kaislīga mīlestība un viņi neparūpējas par to, lai labāk izzinātu viens otru un saprastu, kas viņam / viņai tik tiešām ir svarīgs. Tādā gadījumā cilvēki ir kopā, un šķiet, ka abi ir tuvi, bet, tiklīdz kaislība mazinās, viņi saprot, ka viens otram ir sveši.

Slavenais R. Stērnberga mīlestības modelis ietver trīs mīlestības komponentus – kaisli, emocionālo tuvību un lēmuma pieņemšanu.

Kaisle ir attiecību erotiskais komponents – tā ir fiziskā tuvība, sekss, bet ne tikai tas. Pie kaisles pieskaita visu, kas rada spēcīgas, kaislīgas emocijas, proti, adrenalīnu. Arī vara ir kaisle. Tieksme pēc varas var būt attiecību pamatā tikpat lielā mērā kā, piemēram, sekss vai emocionālā tuvība.

Emocionālā tuvība ir savstarpējā sapratne, uzticēšanās, draudzība. Tā ir partneru emocionālā pasaule, abu jūtas, spēja uzklausīt otru, saprast un atbalstīt viņu. Attiecību emocionālo aspektu bieži sauc par mīlestību, tomēr mīlestības jēdziens ietver daudz vairāk nekā tikai emocionālo aspektu. Mīlestība ir ļoti grūti definējams termins, tā ir intensīva patikas izjūta pret kādu objektu vai lietu, kad cilvēks tiecas pie mīlestības objekta. Ne vienmēr mīlestībai piemīt erotiskais komponents (piemēram, mīlestība pret vecākiem vai draugiem). Mīlestība ir process, nevis fakts. Tā mainās un attīstās.

Lēmuma pieņemšana nozīmē lēmumu par to, kāda vieta šīm attiecībām ir partneru dzīvē, vai viņi tās plāno uz visu mūžu vai uz pāris gadiem. Tas ir mīlestības mentālais, pragmatiskais komponents.

Visi komponenti atrodas mijiedarbībā, un galvenais, lai partneru gaidas sakristu vai arī lai partneri rēķinātos ar otra vajadzībām. Piemēram, ja abiem partneriem vissvarīgākais ir emocionālais atbalsts, tuvības izjūta, viņi labāk sapratīs viens otra vajadzības un gaidas, un tas stiprinās attiecības. Ja vienam no partneriem vissvarīgākais ir kaisle, bet otrs ilgojas pēc emocionālas tuvības, dziļas draudzības, viņiem var būt grūtāk saprast vienam otru un apmierināt otra gaidas un vajadzības. Partneris var mēģināt otram dot to, ko pats gribētu saņemt, un tas var radīt vilšanās un neapmierinātības izjūtu.

A. Ādlers apgalvoja, ka laulības fundamentālā garantija, laulības laimes “atslēga” ir izjūta, ka tu daudz nozīmē, ka tevi nevar aizvietot, ka tu esi vajadzīgs savam partnerim, ka tu dari labas lietas un ka tu esi patiess draugs savam partnerim. Viņš uzsvēra, ka, izvēloties partneri, ir jāpievērš uzmanība ne tikai fiziskai un intelektuālai piemērotībai un pievilcībai, bet arī spējai saglabāt draudzību.

Viņi nav godīgi par savām patiesajām jūtām, vēlmēm, par to, kas viņus patiesi uztrauc.

Viņi baidās sabojāt attiecības un izliekas, ka problēmu nav. No tā problēmas tikai vairojas, un tās atrisināt kļūst aizvien sarežģītāk. Nerunājot par savām patiesajām jūtām un vēlmēm, partneri liedz sev iespēju justies laimīgiem. Mūsu kultūrā visai izplatīts ir priekšstats, ka jūtas var būt labas un sliktas, respektīvi, ka labi cilvēki jūt tikai labas jūtas. No četrām pamata jūtām – prieka, dusmām, bēdām un bailēm – tikai prieks tiek uzskatīts par pieņemamu. Tomēr vai ir iespējams iedomāties garīgi veselu cilvēku, kas jūt tikai un vienīgi prieku? Turklāt arī pētījumi liecina, ka vislielākais drauds attiecību stabilitātei un ilgumam ir tieši jūtu neizrādīšana.

Protams, cits jautājums ir – kā izrādīt jūtas, piemēram, dusmas. Partneriem ir jāiemācās konstruktīvs veids, kā to izdarīt, nepazemojot otru. Viņiem ir jāatceras, ka jūtas nevar būt pareizas vai nepareizas, labas vai sliktas. Jūtas ir rādītājs, zīme, kas norāda uz problēmām. Ja nav jūtu, – nav problēmas. Ja izvēlamies nejust “sliktās” jūtas, pēc kāda laika nejutīsim arī prieku, laimi, apmierinājumu, mīlestību.

Tāpat ir jāiemācās izrādīt pozitīvas jūtas, piemēram, gandarījumu vai prieku. Izrādot šīs jūtas, partneri viens otram dod ziņu par to, kas viņus iepriecina, un iedrošina viens otru tā rīkoties arī turpmāk.

Tava laime ir atkarīga no partnera (-es), tāpēc tu neveido pats (-i) savu dzīvi.

Tu sagaidi, ka otrs padarīs tavu dzīvi skaistu un priecīgu, pilnīgu un brīnišķīgu. Tas ir viens no atkarības veidiem: tu visu savu dzīvi veido ap vienu vienīgu cilvēku, tāpat kā alkoholiķis to veido ap alkoholu. Tomēr neviens cilvēks nevar padarīt tavu dzīvi laimīgu un piepildītu, lai kā viņš censtos; tavas dzīves centrā ir jābūt tev pašam. Tas nenozīmē, ka tev jārēķinās tikai ar sevi, taču nedrīkst sevi “pazaudēt” un upurēt savu identitāti.

Sākot attiecības vai arī turpinot tās, ir jāsaprot, kāpēc tu to dari. Vai tu patiešām gribi būt kopā ar šo konkrēto cilvēku vai varbūt šajās attiecībās bēdz no sadzīves nesakārtotības, lēmumu pieņemšanas vai iekšējā tukšuma izjūtas, sabiedrības aizspriedumiem pret vientuļiem cilvēkiem?
Atkarīgās attiecības bieži attīstās pēc Karpmana trīsstūra modeļa, kurā atklāta mijiedarbība starp trim lomām – glābēju, upuri un agresoru.

Galvenā loma trīsstūrī ir upurim, jo viņa pozīcija ir tā, ap kuru griežas citi. Upuris neuzņemas gandrīz nekādu atbildību par savu rīcību vai jūtām. Viņš ir upuris – kāds cits ir vainīgs pie tā, ka viņa dzīve ir tāda, kāda tā ir. “Nabaga es”– tā viņš saka.

Upura loma var būt dusmīga vai patētiska. Dusmīgais upuris aktīvi meklē varu, izmantojot, piemēram, frāzes “Tu ar mani vairs tā nerīkosies!” vai “Tu esi slikts!”. Patētiskais upuris izrāda to, cik ļoti viņš cieš. Jebkurā gadījumā upuris meklē kādu, ko vainot par to, kā viņš jūtas un ka viņa dzīve ir tieši tāda. Upuris meklē glābēju, kas uzņemtos atbildību par viņu un viņu aprūpētu. Un tā vietā, lai lūgtu palīdzību (lūgums nozīmē, ka var arī atteikt), viņš manipulē ar citu vainas izjūtu. Atbildot uz vainošanu, t. i., juzdamies vainīgs, cilvēks kļūst par glābēju. Jebkurā gadījumā cilvēks jūtas slikti – neglābjot jūtas vainīgs, glābjot jūtas piespiests to darīt, nodevis savu “es”.

Glābējs cenšas kompensēt vainas izjūtu (sliktuma izjūtu), darot kaut ko labu, nesavtīgu. Viņš jūt atvieglojumu tādēļ, ka palīdzot jūtas nesavtīgs, neegoistisks. Šīs pozīcijas “āķis” ir tas, ka cilvēks savu pašcieņu un savas vērtības izjūtu saista ar to, ka ir “labs”, “nesavtīgs”. Līdz ar to glābējs, lai saglabātu savu “nesavtīgo” tēlu citu acīs, arī bēg no savām patiesajām jūtām, reizēm pat nenojaušot, ar ko viņš par to maksā.

Glābējs nevar būt glābējs bez upura. Jo bezpalīdzīgāks upuris, jo mazāk atbildības viņš uzņemas par savu dzīvi, saviem lēmumiem un rīcību, jo vairāk iespēju viņu glābt. Jo lielāku atbildību upuris sāk uzņemties par savu dzīvi, jo vairāk trauksmes jūt glābējs – jo ko tad viņš glābs? No kurienes rast pašcieņu? Bet tieši tādēļ viņš nekad nevar līdz galam “izglābt” upuri un beigu beigās pats jūtas dusmīgs un iztukšots. Ir svarīgi saprast, ka jebkura atkarīgā uzvedība ir bēgšana no savām jūtām. Glābējs bēg no izjūtas, ka viņš ir mazvērtīgs, nevarīgs un nespēj rūpēties par sevi. Ironija ir tā, ka, tik daudz darot upura labā, glābējam rodas izjūta, ka viņš ir upurim parādā.

Agresors jeb sliktais ir loma, kas ir nepieciešama gan upurim (lai justos kā upuris, ir vajadzīgs kāds, kas uzbrūk), gan glābējam (lai būtu kāds, no kā upuri glābt). Tāpēc parasti glābējs kļūst par agresoru, jo uzbrūk bijušajam agresoram, agresors kļūst par upuri utt. – šī spēle var turpināties bezgalīgi.

Vēl dažas atkarīgo attiecību trīsstūra īpatnības.

•Visa pamatā ir noliegšana. Ikviens dalībnieks noliedz savas jūtas un nevēlas uzņemties atbildību par sevi.
•Ja tu iesaisties procesā, tev jāspēlē visas lomas. Katram ir sava “mīļākā” starta pozīcija, tomēr gribot negribot trīsstūris piespiež cilvēku spēlēt visas lomas pēc kārtas.
•Ikviena loma sāpina un izraisa bezspēcības izjūtu.
•Vainas izjūta ir kā siers slazdā – tā cilvēku ievelk iekšā un neļauj izkļūt laukā.
•Jebkurš “jādara”, “jājūtas” un citi “jā…” ir meli. Tās ir balsis, kas skan cilvēku galvā, viņu pārliecība par to, ko nozīmē labs cilvēks, labs profesionālis utt.
•Dzīve trīsstūrī nav dzīve, jo tu neesi tu pats.
•Vienīgā izeja ir robežas noteikšana un personiskā atbildība – godīgums, taisnības teikšana un savu emociju jušana.

Viņi uzskata, ka pastāv ideālas attiecības bez krīzēm un strīdiem, un, ja esošās attiecības neatbilst šim kritērijam, meklē citas.

Krīzes ir jebkuru attiecību neatņemama sastāvdaļa. Mainās ārējie apstākļi, mainās un attīstās arī abi partneri, un ik pa brīdim cilvēks konstatē, ka tas, kas iepriekš viņu apmierināja un iepriecināja, vairs nemaz nešķiet vilinošs. Tas notiek ar katru. Tādā mirklī it kā no jauna ir jāveido attiecības ar to pašu partneri. Šādu situāciju sauc par krīzi – tā, kā bija iepriekš, turpināt vairs nevar, bet, kā to darīt citādi, nav zināms. Ķīniešu valodā vārds krīze tiek apzīmēts ar diviem hieroglifiem, no kuriem viens nozīmē briesmas, bet otrs – iespēja. Jebkura neatrisināta krīze draud ar attiecību izjukšanu, jo partneri emocionāli attālinās viens no otra, varbūt mainās viņu intereses un viņiem ir grūti atrast kopības izjūtu; bet, ja viņi krīzi atrisina, viņu attiecībās rodas vēl lielāka tuvība un izpratne.

Attiecību sākumā partneriem var bieži rasties domstarpības par dažādiem jautājumiem – naudas tērēšanu, mājas pienākumu sadali, brīvā laika pavadīšanu, bērnu audzināšanu utt. Bieži vien cilvēks uzskata, ka tieši viņam ir taisnība, tāpēc otram jāmaina sava uzvedība. Savukārt otrs uzskata, ka taisnība ir viņam, jo tā bija viņa ģimenē. Problēma ir tā, ka ikviens no partneriem ir iemācījies kādu noteiktu veidu, kā risināt problēmas, kā rīkoties sadzīves situācijās, bet pārim ir jāatrod kopīgs veids, kopīgas stratēģijas. Parasti cilvēks par pareizu uzskata pazīstamo un izmēģināto, bīstas no nepazīstamā un nevēlas to pieņemt. Tāpēc vienas kultūras cilvēkiem no viena sociālā slāņa ar līdzīgu izglītības līmeni parasti ir vieglāk citam citu saprast, tomēr līdzīga pieredze nav laimīgu attiecību priekšnosacījums. Pats svarīgākais ir tas, vai partneri ir atvērti jaunām pieejām un risinājumiem, vai ir gatavi runāt par savām jūtām un domām, meklēt kompromisu.

Pat visideālākajās attiecībās mēdz būt strīdi un krīzes, taču partneri tās risina. Labu un ilgstošu attiecību pamatā ir drosme risināt problēmas, un pēc atrisinātas krīzes partneri jūtas vēl tuvāki viens otram. Parasti ir grūti rast risinājumu strīdoties, jo ir pārāk daudz emociju un bieži vien gribas, lai uzvar tava taisnība, bet tas acīmredzami traucē uzklausīt un saprast otru cilvēku. Tāpēc pasaulē ir laulību konsultanta un pāru psihologa profesija. Tas ir cilvēks, kas palīdz partneriem sadzirdēt vienam otra izjūtas un domas, izprast situāciju un atrast risinājumu. Šādi speciālisti ir arī Latvijā.

Avots: http://www.tvnet.lv/

http://sexerlv.info

Leave a comment »