Mūsu vēlmes, ilgas, visas mūsu dienas – ir par kādu, kas ir blakām, kas nomierina tuksnesī izdegušās sirdis – dzīvības elpa, par ko raudāt naktīs un dievināt. Un tā – es arī kļuvu samulsināta, kā apdegusi saule, nogāzusies no debesīm.
Kaut kas aicina mani – uz klusiem kapiem, kur apstājies mūžīgs rudens saulriets. Ja mums atņemtu mūsu sapņus… Un mēs visi tur dzīvojam – pie sapņainiem miglas pakalniem, pie zvaigznēm uz māju jumtiem. Es atgriežos atkal un atkal – savos sapņos pie tava loga. Un lai tā būtu – mūžīgi mūžos. Pilsētas dzīve nomāc manu sirdi, šīs mājas, kā pretīgas, neizdevušās gleznas, bet cilvēku drūzmas manī izraisa skumjas.
Aizved mani uz savas pasaules slepenām vietām no gaistošās pasaules lietām. Un pat, ja zvaigžņotās debesis atvērsies un saule un mēness nokritīs… Un tomēr.
Klusums. Apstājies laiks uz karstajām lūpām. Uzlecošie saules stari pār majestātiskām eglēm caur loga mežģīnēm ieplūst. Tu dusi savā aristokrātiskajā skaistumā. Celies, ir rīts! Un tu mazgājies šķīstības ūdeņos, saulē mirdzošās ūdens lāsītēs.
Es staigāju pa kluso Rīgas bruģi agri no rīta. Balodīši ganās tukšajās ielās kā tikko pamodušies. Mana sirds ganās apmaldījusies, aizsnaudusies. Rudens saule skūpsta manu seju, bet es nesmaidu. Sapņotāja. Tā es te dzīvoju un domāju par tevi, bet tu esi tur, kur manis nav, ar savu puisi. Mēs bijām divas princesītes un neviens par mums nezināja neko. Ziedošās birzīs es skrēju tev līdz, mēs smējāmies un tu bēgi no manis. Tad spēji pagriezies apkārt, paskatījies man tieši acīs ar savu rotaļīgo skatienu, smaidot. Tu nebēgi vairs, bet pastiepi rokas man pretī, tavi sirdspuksti dauzījās uz manām krūtīm un tu veltīji man savus maigos glāstus un mīļus vārdus. Es vienmēr biju ilgojusies pēc tavām lūpām. Vēlāk tu kļuvi vēsa, kā nenovēršama nolemtība pienāca rudens, kad visi mēs mirstam.
Tu pasmaidi un aizej. No manis. Ja tu neesi, ja tu bēdz, es tevi vēroju no attāluma. Un kas būs, ja es… neizturēšu? Es dzīvoju citā realitātē. Dzīvoju savos sapņos. Es apsēžos parkā uz soliņa un iedzeru minerālīti. Caur koku lapām spīd saule, klaigā bērni un skraida suņi, bet es rakstu tev vēstuli.
Skaista, jauna meitene vārtās pa gultu līdz divpadsmitiem, pieceļās, pieiet pie loga un aizsmēķē. “Manu Džuljet!” – atskan no āra. Pie mājas stāv puisis ar lauku puķītēm rokā. Skaista dieniņa. Starp citu, tev ir atnākusi vēstule…
Kapi, jaunceltnes, dzelzsceļa sliedes. Es apturu taksi un iesēžos. Aiz loga jau pamazām satumst, es braucu un skatos uz kokiem, es slēpjos aiz melnām brillēm un drēbēm. Viss, ko es gribu, lai mani apskauj šī tumsa, es gribu nepamosties. Pār sadauzītiem stikliem asiņainas pēdas, tavs prieks un manas bēdas
Atcerieties, kā kādreiz skolā — pirmā mīlestība pienāk kopā ar pirmajiem divniekiem: tā vietā, lai mācītos, tu atspied galvu rokās un sapņo rožainus sapņus. Vēlāk, apzinīgākā vecumā, jau saproti, ka labi nebūs, ja nodosies tikai vienai kaislībai, un mēģini apvienot. Ko lai saka — rezultāts bieži vien nav visai iepriecinošs: paliec tāds puskoka lēcējs gan darbā, gan mīlestībā. Teorētiski ar izvēli, kam dot priekšroku un kur ieguldīt vairāk enerģijas, nevajadzētu būt — tā nu pasaule iekārtota, ka vīriešiem tas svarīgākais ir pašrealizācija darbā, bet sievietēm — pašrealizācija mājās. Bet — oho-o! — cik daudzi ir slaidi iebraukuši auzās, kopjot tikai šo «savu» lauciņu. Turklāt ar skaidru apziņu, ka būtībā taču dara tā, kā daba likusi. Tātad tomēr starp mīlu un darbu nepieciešams likt «un», nevis «vai». Un jāmeklē īstās proporcijas.
Stāsts par Madonnu un Gaju atbilst visiem psiholoģiskajiem standartiem — spriežot pēc tā graužamā kaula, ko abu preses pārstāvji pasvieduši presei, jo, kā viss ir īstenībā, mums zināt nav lemts. Varbūt Gajam krita uz nerviem seriāls, ko sieva ieslēdza no šoviem brīvajos vakaros. Varbūt Madonnai sacēlās zosāda katrreiz, kad Gajs kaut neviļus palūkojās uz jaunākas meičas pusi. Ej nu zini. Tā vai citādi, abi novilkuši klasiskos septiņus gadus (pēc kuriem, pēc psihologu domām, teju vai obligāti jāpiedzīvo ģimenes krīze!) un nonākuši līdz tai stadijai, kad šķiršanās ir nevis iespējama, bet nepieciešama — viņi sākuši viens otru gremdēt profesionāli.
Ceļa biedrs
Gadiem ritot, esmu sapratusi tādu pavisam vienkāršu lietu, par kuru citi — daudz gudrāki un viedāki — ir «apgaismojuši» cilvēci jau sen, taču zināms, kamēr pats uz grābekļa neuzkāpsi, tikmēr… Nu tātad attiecību būtība ir pavisam vienkārša — mēs satiekoties pavirzām viens otru kādu strēķīti tālāk pa likteņa (karmas, la-la-la…) nolikto ceļu. Būtu tā kā dīvaini iedomāties, ka Dieva nolūks, iedēstot pirmos cilvēkus uz planētas Zeme, bija tikai un vienīgi cilvēku sugas pavairošana un kultivēšana — ko ta’, mūs te audzē un vairo kā Ķekavas vistas vai kartupeļus, un kas būs tālāk? Mūs novāks?! Un izlietos kā enerģētisko kompostu nākamās civilizācijas iestādīšanai uz kādas citas simpātiskas kosmiskās atlūzas? Nu nē, paldies par kūkām. Starp divām galējībām — kompostu un mūžīgo gaismu (paradīzi, nirvānu, la-la-la…) — es labāk izvēlos otro. Jūs arī? OK., tad dosimies ceļā! Bet kas par ceļošanu vienatnē?! Mums ir nepieciešami ceļabiedri. Katram taču var gadīties drusku apmaldīties, katram taču var kompass sabojāties. Un tad dzīves-ceļa-biedrs nāks palīgā. Tāda ir būtība. Jebkurās attiecībās — gan ar mīļoto, gan ar kolēģiem, gan draugiem, vecākiem, nejauši uz ielas sastaptiem cilvēkiem un sarunu biedriem autobusā.
Bet, ja reiz uzticību zvērējušais (tātad visuzticamākais!) ceļabiedrs ar palīdzību nesteidzas un, kas zina, vēl ne pa to taciņu aizved, tad… nu, ko, tad jāmeklē cits. Briesmīgi iedomāties, kas notiktu, ja kapteinis turpinātu paļāvīgi turēties pie sava salauztā kompasa rādījumiem, vai ne? Šausmas pārņem iedomājoties, ka lidmašīnas pilotam dispečers nosauktu greizu virzienu. Bet kāpēc tad nevienu nepārņem šausmas, kad divi cilvēki savā ģimenes laiviņā pilnās burās traucas uz klintīm, ķīvējoties un grūstoties pie stūres rata?! Lai Gajam un Madonnai labs ceļavējš jaunu sabiedroto meklējumos, tāpat arī visiem mums, kam tas nepieciešams!
By NRA
Sekss, Anekdotes, Erotiskie stāsti etc 