Sekss, Anekdotes, Erotiskie stāsti etc

Tie ir tuvi skaitļiem 8, 13, 21, 34, 55. To viņi secinājuši, analizējot ļoti daudzas pazīstamu cilvēku biogrāfijas. īpaši tas raksturīgs radošām personībām.
Piemēram, kritiski, krīzes gadi Puškina dzīvē bija 13, 21, 34 gadu vecums. Līdzīgi arī Gētem, Tolstojam, Gogolim, Voltēram u.c. Rūpīga faktu izpēte ļauj secināt, ka vīrieša kritisko vecumu var atainot ar skaitļu virkni: 1, 3, 5, 8, 13, 21, 34, 55, 89. Vīrieša dzīvē nodalāmi 7 pamatperiodi: līdz gadam – zīdaiņa vecums, no 1 līdz 8 gadiem – bērnība, no 8 līdz 13 gadiem – pusaudža vecums, no 13 līdz 21 gadam – jaunība, no 34 līdz 55 gadiem – briedums, no 55 līdz 89 gadiem – vecums. Reti, kad sastopams vecums no 89 līdz 144 gadiem.

Sievietes dzīves posmi veido citu skaitļu virkni – tas ir Fibonači skaitļu virknes variants, ko dēvē par Lūka virkni: 1, 3, 4, 7, 11, 18, 29, 47, 76, 123. Tajā līdzās stāvošie skaitļi arī tiecas uz zelta proporciju. Sievietes vecuma posmi ir līdzīgi vīrieša vecuma posmiem, tomēr nedaudz agrāki (dzimum-nobriedums sākas agrāk nekā zēniem, un 18 gadu vecumā jau noslēdzas organisma veidošanās), turklāt, jo lielāks vecums, jo lielāka ir šī starpība.

Ja balstāmies uz cilvēka bioloģiskās attīstības likumiem, periodisku viņa dzīves plūdumu, tad ir nepieciešams (kā apgalvo psihologi), lai katram cilvēka dzīves posmam atbilstu noteikts darbības veids, noteikts dzīves tēls. Pieauguša cilvēka trim dzīves pamatposmiem ir jāatbilst trijiem, kvalitatīvi atšķirīgiem darbības veidiem. Vīriešiem: no 21 līdz 34, no 34 līdz 55, no 55 gadiem un tā tālāk. Šo posmu robežās mainās organisma un personības psiholoģiskās īpatnības. To visu apstiprina dažādu valstu prakse. Pēc katras kritiskās robežas cilvēks mainās, pāriet kvalitatīvi jaunā stāvoklī, it kā piedzimst no jauna.

Japānā, piemēram, pastāv sena paraža: vairākas reizes cilvēka dzīvē tiek mainīts viņa vārds, tādējādi uzsverot viņa “pārmiesošanos”. Ir novērots, piemēram, ka vidējā un zemākā līmeņa vadītājiem angļu firmās pēc 34 gadu vecuma parādās neapmierinātības vai noguruma sindroms. Viņi “atsalst” pret darbu, ieslīgst depresijā. Viņiem biežāk rodas nervu sabrukums, zūd lietišķā apņēmība, iestājas apātija.

Nav nejauši, ka daudzi japāņu uzņēmumi savus darbiniekus atbrīvo no darba 55 gadu vecumā, piešķirot viņiem “mūža” atvaļinājumu un vienlaikus izmaksājot pabalstu četru vai piecu gadu ienākumu apmērā.

Sievietes noveco ātrāk, taču dzīvo ilgāk. Tas acīmredzot ir saistīts ar vīrieša un sievietes lomas evolūciju. Sievietēm vairāk nekā vīriešiem izpaužas genotipa stabilitāte, iedzimtības noturība. Savukārt vīriešiem vairāk izpaužas ģenētiskā virzība, genotipa izmaiņas un liela jutība pret apkārtējās vides pārmaiņām. Vīrieša organisms dzīves laikā saražo vairāk nekā 300 miljardus dzimumšūnu, bet sieviešu organisms – tikai 17 tūkstošus. Vīrieša organisms jau no dabas ir paredzēts aktīvākai apkārtējās vides (arī fiziskās, ekoloģiskās un sociālās vides) izmaiņu uztverei. Viņš ir spiests vai nu operatīvi reaģēt un pielāgoties, vai arī iet bojā.

Tādējādi var secināt ko ļoti svarīgu: bioloģiskais laiks nesakrīt ar fizisko. Pie šāda atzinuma kopš senseniem laikiem ir nonākuši visu valstu un tautību filozofi, ārsti, zinātnieki, dzejnieki un domātāji. Šis fenomens ir nojausts, taču izskaidrots atšķirīgi vai arī vispār nav komentēts. Bioloģiskais laiks atspoguļo dažādu procesu norises ātrumu organismā un “kļūdu” un pārtraukumu uzkrāšanos dzīves programmā. Arī individuālā laika ritējums lēni un ātri dzīvojošām būtnēm ir atšķirīgs. Organisma nolietojums un novecošanās samazina metabolisko procesu ātrumu, proti, vienā fiziskā laika vienībā samazinās bioloģisko procesu daudzums. Tāpēc novecojot notiek personības bioloģiskā laika sistēmas palēnināšanās.

Tas ir apstiprināts eksperimentāli. Līdz ar vecuma palielināšanos rētu sadzīšanas ātrums samazinās. Ir konstatēts, ka rētu sadzīšanas ātrums, reizināts ar vecumu, ir pastāvīgs lielums. Tas nozīmē, ka 50 gadu vecumā dzīves procesi noris 10 reižu lēnāk un individuālā bioloģiskā laika temps ir 10 reižu lēnāks nekā 5 gadu vecumā. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo lēnāk viņš pēc noguršanas atjauno savus spēkus. Laiks, kas nepieciešams vienāda fiziska darba veikšanai patērētu spēku atjaunošanai, 50 gadu vecumā ir 4 reizes lielāks nekā 10 gadu vecumā. Tas precīzi atbilst Fibonači dzīves skalai. 10 gadu vecums atbilst dzīves posmam no 8 līdz 13 gadiem, piecu gadu ilgam periodam, savukārt 50 gadu vecums – 21 gada dzīves posmam (34-55), respektīvi, tas ir 4 reizes garāks pēc fiziskā laika.

Šajā kontekstā aplūkosim vēl vienu interesantu principu, kas saistīts ar dzīvības sistēmu funkcionēšanas organizāciju. Austrumu filozofi un ārsti dziednieki, kuri cilvēku jau tūkstošiem gadu pētījuši kā organisma elementu enerģētisku sistēmu, lieto tādu jēdzienu kā organisma enerģētika, bioenerģija, enerģija ci (vai či, ši). Šis jēdziens raksturo organisma enerģētisko stāvokli smalkā (zinātnei praktiski nepieejamā) līmenī. Dažādos cilvēka dzīves periodos organisma enerģētika atšķiras, jo ar vecumu tā mainās un sāk dzist. Visaugstākā enerģētika ir bērnam, viszemākā – vecam cilvēkam. Katrai sistēmai ir noteikta enerģētiskā jauda, potenciāls lādiņš, kuru daba atvēlējusi tās pastāvēšanas laikā. Ja šo lādiņu pieņem par dzīvas sistēmas absolūto jaudu, tad organisma enerģētikas līmeni jebkurā tā dzīves posmā var uzskatīt par organisma īpatnējo jaudu. Tādējādi organisma enerģētika jeb īpatnējā jauda ir atkarīga gan no absolūtā lādiņa lieluma, gan no sistēmas vecuma.

Pēc Fibonači domām, katrā dzīves posmā Daba ir atvēlējusi aptuveni vienādu enerģētisko rezervi atbilstoši bioloģiskā nevis fiziskā laika (kas atrodas ārpus dotās sistēmas) ritējumam. Tātad fiziskais laiks nesakrīt ar bioloģisko. Tādēļ ārējam vērotājam īpatnējā jauda ar vecumu mazinās, bet iekšējās apziņas uztverē tā ir stabila.

Cilvēka organisms attīstās nevienmērīgi saskaņā ar savu specifisko laika skalu, kas atbilst Fibonači skaitļu virknes izvērsumam. Šādi attīstās ne tikai cilvēka organisms, bet visas pašorganizējošās sistēmas, un to nosaka evolūcijas procesa ietvari, kuros apmaiņas procesi laika gaitā kļūst neatgriezeniski. Tas attiecas uz dzīvnieku organismiem, populācijām, ekoloģiskām kopībām, kā arī uz tādām sarežģītām organizācijas formām kā sociālās sistēmas.

Katram sociāli ekonomiskam veidojumam ir savs vēsturiskā (sociālā) laika ritms. Var pieņemt, ka šādu veidojumu vēsturiskais process izvēršas saskaņā ar Fibonači skaitļu pieauguma (vai dilšanas) likumu. Un, ja cilvēka organisms savā attīstībā pārdzīvo kvalitatīvus lēcienus – «fizioloģisko revolūciju epicentrus”, tad līdzīgiem lēcieniem ir jāizpaužas arī sabiedrisko veidojumu attīstībā. Novecojot, izsmeļot sevi, sabiedriskie un vēsturiskie veidojumi un sabiedrības mainās, un tagad ir jāmeklē noslēpumaini un neizskaidrojami pazudušo Zemes civilizāciju, nāciju un tautu bojāejas iemesli.

Cik lielā mērā cilvēces attīstības vēsture ir samērojama ar Zemes un Visuma pastāvēšanas laiku? Ja veidojam kosmisko kalendāru no atskaites punkta – Lielā Sprādziena brīža (saskaņā ar Visuma rašanās hipotēzi) – līdz pat mūsdienām, turklāt visu, kas šajā periodā noticis, pieņemam viena zemes gada mērogā, tad Zemes vēsture tajā ilgs 3,5 mēnešus, bet cilvēces vēsture sāksies 31.decembrī pulksten 22.30. Savukārt zinātnes un tehnikas attīstība, pasaules kultūras rašanās, tādu līdzekļu izgudrošana, kas spējīgi iznīcināt cilvēci, pirmie soļi kosmosa apguvē – tā ir 31. decembra pēdējā sekunde. Tādējādi Zemes pastāvēšanas laiks ir ārkārtīgi niecīgs lielums Visuma vēsturē, bet cilvēces (it īpaši zinātnes un kultūras) pastāvēšanas laiks ir niecīgs Zemes vēsturē.

Avots: tvnet