Sekss, Anekdotes, Erotiskie stāsti etc

Atcerieties, kā kādreiz skolā — pirmā mīlestība pienāk kopā ar pirmajiem divniekiem: tā vietā, lai mācītos, tu atspied galvu rokās un sapņo rožainus sapņus. Vēlāk, apzinīgākā vecumā, jau saproti, ka labi nebūs, ja nodosies tikai vienai kaislībai, un mēģini apvienot. Ko lai saka — rezultāts bieži vien nav visai iepriecinošs: paliec tāds puskoka lēcējs gan darbā, gan mīlestībā. Teorētiski ar izvēli, kam dot priekšroku un kur ieguldīt vairāk enerģijas, nevajadzētu būt — tā nu pasaule iekārtota, ka vīriešiem tas svarīgākais ir pašrealizācija darbā, bet sievietēm — pašrealizācija mājās. Bet — oho-o! — cik daudzi ir slaidi iebraukuši auzās, kopjot tikai šo «savu» lauciņu. Turklāt ar skaidru apziņu, ka būtībā taču dara tā, kā daba likusi. Tātad tomēr starp mīlu un darbu nepieciešams likt «un», nevis «vai». Un jāmeklē īstās proporcijas.

Stāsts par Madonnu un Gaju atbilst visiem psiholoģiskajiem standartiem — spriežot pēc tā graužamā kaula, ko abu preses pārstāvji pasvieduši presei, jo, kā viss ir īstenībā, mums zināt nav lemts. Varbūt Gajam krita uz nerviem seriāls, ko sieva ieslēdza no šoviem brīvajos vakaros. Varbūt Madonnai sacēlās zosāda katrreiz, kad Gajs kaut neviļus palūkojās uz jaunākas meičas pusi. Ej nu zini. Tā vai citādi, abi novilkuši klasiskos septiņus gadus (pēc kuriem, pēc psihologu domām, teju vai obligāti jāpiedzīvo ģimenes krīze!) un nonākuši līdz tai stadijai, kad šķiršanās ir nevis iespējama, bet nepieciešama — viņi sākuši viens otru gremdēt profesionāli.

Ceļa biedrs

Gadiem ritot, esmu sapratusi tādu pavisam vienkāršu lietu, par kuru citi — daudz gudrāki un viedāki — ir «apgaismojuši» cilvēci jau sen, taču zināms, kamēr pats uz grābekļa neuzkāpsi, tikmēr… Nu tātad attiecību būtība ir pavisam vienkārša — mēs satiekoties pavirzām viens otru kādu strēķīti tālāk pa likteņa (karmas, la-la-la…) nolikto ceļu. Būtu tā kā dīvaini iedomāties, ka Dieva nolūks, iedēstot pirmos cilvēkus uz planētas Zeme, bija tikai un vienīgi cilvēku sugas pavairošana un kultivēšana — ko ta’, mūs te audzē un vairo kā Ķekavas vistas vai kartupeļus, un kas būs tālāk? Mūs novāks?! Un izlietos kā enerģētisko kompostu nākamās civilizācijas iestādīšanai uz kādas citas simpātiskas kosmiskās atlūzas? Nu nē, paldies par kūkām. Starp divām galējībām — kompostu un mūžīgo gaismu (paradīzi, nirvānu, la-la-la…) — es labāk izvēlos otro. Jūs arī? OK., tad dosimies ceļā! Bet kas par ceļošanu vienatnē?! Mums ir nepieciešami ceļabiedri. Katram taču var gadīties drusku apmaldīties, katram taču var kompass sabojāties. Un tad dzīves-ceļa-biedrs nāks palīgā. Tāda ir būtība. Jebkurās attiecībās — gan ar mīļoto, gan ar kolēģiem, gan draugiem, vecākiem, nejauši uz ielas sastaptiem cilvēkiem un sarunu biedriem autobusā.

Bet, ja reiz uzticību zvērējušais (tātad visuzticamākais!) ceļabiedrs ar palīdzību nesteidzas un, kas zina, vēl ne pa to taciņu aizved, tad… nu, ko, tad jāmeklē cits. Briesmīgi iedomāties, kas notiktu, ja kapteinis turpinātu paļāvīgi turēties pie sava salauztā kompasa rādījumiem, vai ne? Šausmas pārņem iedomājoties, ka lidmašīnas pilotam dispečers nosauktu greizu virzienu. Bet kāpēc tad nevienu nepārņem šausmas, kad divi cilvēki savā ģimenes laiviņā pilnās burās traucas uz klintīm, ķīvējoties un grūstoties pie stūres rata?! Lai Gajam un Madonnai labs ceļavējš jaunu sabiedroto meklējumos, tāpat arī visiem mums, kam tas nepieciešams!

By NRA