Rotaļas

Spēles vai rotaļas, līdzās apmācībai un darbam, ir vienas no galveniem cilvēka darbošanās veidiem. Tās parādījās viņa dzīvē no senseniem laikiem un līdz šim ir palikušas neatminētas. Cilvēka dzīvē spēle vai rotaļa ir klāt pastāvīgi, viņa dzīves visos etapos. Ir grūti pārvērtēt rotaļas lomu bērnībā. Rotaļa un spēle ir bērna vadošais darbības veids. S. Rubinšteins (1976) atzīmēja, ka rotaļa saglabā un attīsta bērnos bērnišķību, ka tā ir viņu dzīves un attīstības skola. A. Makarenko (1958) uzskatīja, ka nākamā darbinieka “audzināšana notiek, vispirms, rotaļā”. Pieaugušajam cilvēkam spēlei tāpat ir liela nozīme. Spēle vienmēr ir aizrāvusi un pievilkusi cilvēkus. “Visa dzīve ir teātris, bet cilvēki tajā – aktieri” – teica V. Šekspīrs.

Vārda plašākā izpratnē, spēle aptver visas cilvēku darbības sfēras. No šīm pozīcijām cilvēki “spēlē” dzīvesbiedrus vai vecākus, bērnus vai aukles, priekšnieku vai padotā lomas. Dažādās situācijās katrs cilvēks izpilda dažādas sociālas lomas. Pie tam vienlaikus viņš var spēlēt gan statusa lomas, gan uzvedības, demonstratīvās, rakstura, situatīvas un citas lomas. Bez tam, viņš var spēlēt, kad atklāti sacenšas ar kādu, un manipulēt, ja mēģina maldināt.

Spēles ar seksuālu zemtekstu arī ir bieža mūsu dzīves komponente. Tādas spēles dabā sauc par “laulības spēlēm”, bet cilvēku sabiedrībā pieņem daudzveidīgas formas, atvieglinot mūsu attiecības un mijiedarbību. Bērnu seksuālas spēles, spēles, kas ir saistītas ar dzimumu, ar šīs funkcijas izzināšanu, arī bieži var novērot bērnu kolektīvā. Bērnu aktivitāti šajā jautājumā var nosacīti dalīt trijās grupās. Tieši ar tām visbiežāk saduras vecāki:

1) Neapzināta (agra bērnība, pirmsskolas vecums) un apzināta masturbācija. Kā likums, individuāla.
2) Pašas seksuālas spēles. Kā likums, ar sava dzimuma vienaudžiem, retāk ar pretējā dzimuma vienaudžiem. Sastopami dažādā vecumā un katrā vecuma etapā spēlē savu lomu.
3) Seksuālas attiecības starp bērniem. Dažbrīd tās ir spēļu (rotaļu) turpinājums, dažbrīd, biežāk pusaudžu vecumā, tām vairs nav pētniecisks raksturs, bet gan bērna-pusaudža seksuālās vēlmes apmierināšana.

Masturbācijas un seksuālo attiecību tematu starp bērniem, es domāju, vajag iztirzāt atsevišķi. Šodien parunāsim par rotaļām ar seksuālu zemtekstu starp bērniem, bet kuras vēl nav īsti seksuālas attiecības. Kaut daudzi pieaugušie mēģina tām piešķirt tieši šādu birku.

Būdams tikko institūtu pabeidzis psihologs, vienubrīd es strādāju par vadītāju (pedagoga-audzinātāja palīgu) bērnu vasaras nometnēs. Dažādas bija maiņas un dažādi bērni, bet īpaši es atceros 10-gadīgo grupu. Šajā nometnē es aizbraucu ar savu draudzeni, nākamo sievu Dašu, mums iedeva desmitgadnieku vienību, kurā bija 40 bērnu – 20 meitenes un 20 zēni. Tie bija metropolitēna darbinieku bērni un daudzi no tiem bija no tā saucamām „nelabvēlīgām” ģimenēm.

Daži no tiem auga bez audzināšanas un kontroles, kā nezāles tīrumā. Jau pēc nedēļas mēs sākām ievērot, ka zeņķi pastāvīgi “studē” šo (seksuālo) jautājumu. Lai sekmīgi pārvaldītu kārtību grupā, mēs atļāvām tiem draudzēties ar ko tie grib, un viņi, protams, ātri sadalījās pa interešu grupiņām. Zēni sadalījās trijās grupās: huligāni – “simpsoni”, intelektuāļi – “citplanētieši”, un paipuisīši bez īpašām “rozīnītēm” un interesēm – “bionikli”.

Tā tie sevi nodēvēja paši. Simpsoni, līdzko iepazinās viens ar otru, sāka gulēt kopā. Turklāt nekādas tādas rotaļas mēs īpaši nenovērojām. Vienkārši pastāvīgi naktī, kad veicām vakara apgaitas, pieķērām tos aizmigušus viens otra apkampienos. Man nācās tos pārguldīt, jo mēs dzīvojām vienā stāvā ar nometnes direktoru, un uzrauties uz tās pārbaudi, mums ne visai gribējās. Pārguldīšanas procesā bieži atklājās apakšbiksīšu neesamība dažiem puišiem.

Kad mēs ar Dašu mēģinājām noskaidrot kāpēc tie guļ kopā, puikas izskaidroja to tā, ka pirms aizmigšanas stāsta briesmīgus stāstus, un lai nebaidītos, tie apguļas viens pie otra. Vēl Dašu sākumā „sasprindzināja” klusās stundas. Tāpēc, ka 10-gadīgie simpsoni, vienkārši atklāti onanēja aiz garlaicības, jo gulēt pa dienu tiem ne īpaši gribējās. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tos apklusināt, nācās pieslēgties man. Pēc nelielas “galvas mazgāšanas” mēs ar tiem vienojāmies, ka tie to darīs ne tik demonstratīvi un zem segas.

Ar klusajiem paipuisīšiem arī pirmo laiku bija problēmas. Tie gan dejoja klusajā stundā bez biksēm, kaili, gan izģērba kādu no aizmigušajiem. Vai vēl trakāk – manījās kādam aizmigušajam anālajā atverē nez ko iebāzt. Mēs ne reizi vien pārspriedām ar kolēģiem vadītājiem tādu bērnu uzvedību. Gandrīz katrā grupā notika tamlīdzīgas lietas, bet daži vienkārši nepievērsa uzmanību šīm bērnu izdarībām, jo par vadītājiem bija savā brīvā laikā, bet vairākums citu vadītāju vienkārši stingri apslāpēja tādas intereses. Tas taču pavisam nav sarežģīti. Pietiek vienu, divus nostrostēt, nokaunināt visas vienības priekšā, un jebkuras tādas vēlmes ātri aizies pagrīdē.

Pieaugušie ļoti neviennozīmīgi reaģē uz tādām rotaļām. Reiz pie manis 55-gadīga audzinātāja atveda vienu 11-gadīgu zēnu. Rokās viņam bija zīmīte-paskaidrojums. Sašutusī audzinātāja lūdza mani nekavējoties sadot nelietim. Šis “nelietis”, izrādās, stāstīja saviem vienaudžiem grupā nepieklājīgu anekdoti, bet šīs anekdotes beigās “iegāja” lomā un izvilka no biksēm savu ereģēto locekli. Šajā momentā ienāca audzinātāja. Nolasīja viņam “sprediķi”, lika uz direktores vārda uzrakstīt paskaidrojumu, aizveda pie mediķiem un tur apsolīja nekavējoties viņu aizvest uz slimnīcu. Pie manis, psihologa, bērnu atveda ar sarkanām no asarām acīm, un ar samīcītu paskaidrojumu. Bērnam trīcēja rokas, un viņš bija gatavs pašlaik parakstīt visus papīrus, un atdot dvēseli kam vēlies, lai tikai viņu ātrāk atstātu mierā un pārtrauktu šo kaunu.

Kā tad reaģēt uz tādām rotaļām? Kā pareizi uzvesties, kā ar savu attieksmi, reakciju neizdarīt sliktāk bērnam? Un kur ir tā robeža bērnu seksuālās rotaļās, aiz kuras vajag pieņemt aizlieguma un soda mērus? Varbūt vienkāršāk vispār ir visu aizliegt? Ka tik kas nenotiek? Bet šīs rotaļas taču ir kārtējais attīstības un pētniecības etaps bērnam vēl nesaprotamā pasaulē. Bērnu seksuālas rotaļas nav īpaši atkarīgas no audzināšanas un kultūras, kurā tiek audzināti bērni. Vienkārši kaut kur tās noris atvērti, bet kaut kur dziļā pagrīdē. Ļoti labi ir manāmas šīs rotaļas bērnu vidē, ārpus mājas, kur vari būt kāds esi īstenībā, un neviens nezina kāds tu esi ģimenē.

Vēl simt gadus atpakaļ dzīve bija citādāka. Daudzi bērni dzīvoja ar saviem vecākiem vienā mājā, bieži gulēja vienā gultā un no ļoti agra vecuma labi zināja, no kurienes radušies vēl tie pieci-septiņi brāļi un māsas. Un tas ir dabiski un normāli. Tā attīstās gandrīz visas dzīvas būtnes uz mūsu zemes. Mūsu laikos nav tādas dabiskas pieredzes nodošanas tradīcijas. To cenšas mācīt (precīzāk, skaidrot teorētiskos pamatus) skolā klasē septītā – astotā, bet saprotams, ka mūsdienu pasaulē ar tās hiperseksuālo kultūru, pie šodienas televīzijas, mūzikas un modes attīstības, noslēpt šo tematu no maziem bērniem ir diezgan problemātiski.

Un, protams, bērni sāk studēt šo jautājumu, nesagaidot skolas septīto klasi, bet daudzi nesagaidot skolu vispār. Daļa bērnu to veic teorētiski, ar tautas “daiļrades” līdzekļu palīdzību: bērnu folkloras, anekdošu, un klausoties vecāko bērnu stāstos. Bet citi nolemj studēt šos jautājumus praktiski. Turklāt katrs to dara, kā viņš var, un kā viņam gribas. Kāds izmanto savas māsas un brāļus, vai glūn caurumā uz draudzenēm tualetē, bet kāds eksperimentē ar draugiem. Tā vēl nav orientācija un par kaut ko tādu runāt vēl pāragri (bet var būt jau par vēlu, ja aplūko ģenētisko komponenti par orientācijas pirmcēloni). Vienkārši draugam uzticēties ir daudz vienkāršāk, nekā draudzenei, kura var izpļāpāt visiem, vai nedod Dievs, pieaugušajiem, kuri vispār „nav no šīs pasaules” un diez vai piekritīs tādai “bezkaunīgai” ziņkārībai.

Puikām (tāpat kā meitenēm) ir kopējas intereses, kopējas spēles un rotaļas, bieži viena kopēja dzīve. Šeit ir domāts, ka daudzi bērni dzīvo savu dzīvi ar kādu no draugiem – viens bērnudārzs, viena skola, kopā veic mācības, kopā iet uz kādām nodarbībām, kopā blandās-pastaigājas. Un pie reizes kopā pēta jautājumus, kas ir saistīti ar dzimumu. Dalās ar informāciju, kuru kaut kur smēluši, stāsta anekdotes, aplūko erotiskos žurnālus un skatās erotiskas filmas. Un šeit nav īpašas nozīmes biedra ārienei vai intelektam. Pagaidām tie vienkārši ir draugi. Un tāpat kopā bērni spēlē rotaļas, kuras palīdz tiem izprast seksuālos jautājumos. Šīs spēles ir bijušas vienmēr. It kā nevainīgas, tās palīdz izspēlēt un izprast šo bērnam jauno tematu.

Pati vienkāršākā šajā ziņā ir kāršu spēle “uz izģērbšanos”. Nevajag domāt, ka šo spēli spēlē reti un tikai seksuāli norūpējušies dumiķi.

Vienā no nometnēm, kurā es strādāju, vienreiz pie manis piegāja pieci puikas vecumā no 10 līdz 14 gadiem ar lūgumu palīdzēt. Lieta bija tāda, ka tie visi kopā (apmēram 10 cilvēku) jau aptuveni nedēļu pastāvīgi spēlēja kārtis uz izģērbšanos. Līdz pilnīgai atkailināšanai. Un vienā no tādām spēlēm pats vecākais no tiem, 14 gadīgais Sergejs, atnesa fotoaparātu un jautri visus nofilmēja. Pie tam neviens pret to neiebilda, kamēr pēc dažām dienām tie saprata, ka šie foto obligāti pēc pāris nedēļām “iznirs”. Filmiņu Sergejs iznīcināt un atdot kādam atteicās, tādēļ tie griezās pēc palīdzības pie manis.

Spēle ne tik daudz stimulē seksuālo aktivitāti, cik iepazīstina tos ar cita cilvēka ķermeni, dažbrīd arī ar pretēja dzimuma pārstāvja ķermeni (pirmskolas un jaunākā skolas vecuma bērni bieži spēlē „dakterus” – kur „dakteris” liek „pacientam” pilnīgi izģērbties un tausta ar rokām visu ķermeni, arī „tur”). Bet rotaļa (tās noteikumi) vienādo izredzes, padara visus vienādus. Un tādu rotaļu ir ļoti daudz. Atceros, vienā pusaudžu kompānijā bija tāda – 12-14 gadus veci puikas izdomāja spēli “Valts”. Spēle ar kārtīm. Jēga ļoti vienkārša. Uz katru kārti, augstāku par kalpu tiek likts kāds fants (zīmīte, kurā ir uzrakstīts par kādu īpašu darbību, kas būs jāveic to izvelkot). No fanta tiek atbrīvots tikai kalps. Pēc tam 12 kārtis tiek liktas ar kreklu uz augšu (pa četrām dažādām mastīm) un puikas rindas kārtībā velk fantus, un izpilda darbības, kas rakstītas tajā zīmītē, kuru izvilkuši. Fantus puikas mainīja atkarībā no kompānijas, kurā notika spēle. “Savējiem” fanti bija ļoti seksuāli. Spēlē daudz vienkāršs izspēlēt savas erotiskās fantāzijas. Tas taču it kā nav patiesi. Tā kārtis gūlās.

Kā tad reaģēt uz tādām spēlēm? Vispirms, ciešami, bez agresijas un bērna pazemojuma. Bērna seksuāla pasaule, ass iebrukums tajā, vai šīs pasaules agresīva padarīšana par mazvērtīgu, var spēcīgi iedragāt, gan zēna, gan meitenes pašnovērtējumu. Un formēt nopietnu traumu pirms pusaudžu vecuma. Pieaugušie neskopojas uz epitetiem: “Tu izaugsi par ielasmeitu (meitenēm), kļūsi par zilo (zēniem)”, “Kāds tu pēc tam esi vīrietis?”, “Neviena normāla un krietna meitene nedraudzēsies ar tādu sabojātu zeņķi!”, “Ar ielas meičām visu dzīvi draudzēsies (meitenēm)”. Neaizmirsīsim, ka bērniem, atšķirībā no pusaudžiem, pieaugušā novērtējums, viņa uzskats ir ļoti svarīgs. Un bērns var noticēt šajos jūsu, ne reizi vien sacītos vārdos. Īpaši ja tie ir bērna vecāku sacītie vārdi.

Vai šīs spēles ir briesmīgas ? Vai nevar tās sabojāt bērnu? Vairākumam no tām ir pētnieciska forma un seksuālās vēlmes, tieksmes, tajā variantā, kāds ir pieaugušajiem, tajās vēl nav sastopams. Pat daudziem pusaudžiem. Pēc manām domām, vajag pievērst uzmanību, ja šīs spēles pāriet seksuālās attiecībās ar patoloģisku emocionālu pieķeršanos. Bieži viens eksistē bez otra. Un šeit ir vērts atgādināt cienījamajiem lasītājiem vienu ļoti vienkāršu patiesību.

Pavisam nesen, atveda pie manis uz pieņemšanu 9 gadus vecu puiku. Turīga ģimene. Bērnam tiek veltīts daudz uzmanības – amatieru pulciņš, sporta sekcija, elitāra skola. Kāpēc puika tika atvests? Vecāki bija norūpējušies par viņa savādo attieksmi pret parastām lietām – viņš it kā visur saskatīja seksuālu zemtekstu. Zēns, piemēram, bieži smējās klasē par pēc viņa domām, divdomīgām skolotāju frāzēm, piem.: “Sāk sacelties vētra, un slūžas nolaiž ūdeni”. Citkārt, varēja novilkt bikses klasē visu priekšā un rādīt savu dzimumlocekli.

Strādāt ar tādām ģimenēm nākas gandrīz vienmēr divos virzienos. Gan ar vecākiem, gan ar bērniem. Turklāt ar vecākiem, dažbrīd vairāk, nekā ar bērnu. Un, vispirms man nākas skaidrot vecākiem vienu vienkāršu patiesību: «bērnu seksuālas attīstības jautājumos nedrīkst balstīties uz personīgo pieredzi».

XX gadsimta 70-ajos gados padomju neiropatologs G. Vasiļčenko ieveda jēdzienu „cilvēka dzimumkonstitūcija”. Tā ir organisma bioloģisku īpašību (īpatnību) kopums, kas radies iedzimto faktoru un attīstības ietekmē, kas nosaka seksuālo vajadzības līmeni, seksuālās aktivitātes robežu un spēju pretdarboties kaitīgām ietekmēm, kuras iedarbojas uz dzimumsfēru.

Ir viena no cilvēka kopējas konstitūcijas aspektiem, un nosaka seksuālo izpausmju intensitāti, citiem vārdiem, seksuālo temperamentu. Šī konstitūcija, no vienas puses, ierobežo cilvēka seksuālās iespējas (pie vājas konstitūcijas seksuālas izpausmes ir vājas, dzimumdzīves intensitāte nav augsta), bet no citas puses, no dzimumkonstitūcijas ir atkarīga individuāla noturība pret faktoriem, kuri kaitīgi iedarbojas uz seksuālo sfēru.

Vienkārši runājot, cilvēki iedalās trijos līmeņos pēc savas dzimumkonstitūcijas spēka pakāpes. Bet mūs pieaugušie pašlaik neinteresē. Saruna par bērniem. Tad, lūk, ja paskatīties uz dzimumkonstitūcijas tabulu, tad mēs redzēsim, ka bērni ir ļoti dažādi. Vieniem bērniem (ar spēcīgu konstitūciju) seksuālo interešu (libido) atmodas vecums ir ap 10 gadiem, citi tikai pie 15 gadiem sāk “iešūpoties”, ir ļoti mierīgi, visi sapņi par meitenēm tiem ir romantiski, kulturāli, kā mēs, pieaugušie sacītu, pilnā atbilstībā ar sociāliem stereotipiem – seksa bērniem nav.

Bet ja pēkšņi tas parādās, tad tie ir sabojāti, amorāli bērni – vai nu kaut kur to ir noskatījušies, vai kāds tiem to ir iemācījis (tā saucamā „pavešanas” teorija). Īstenībā bērni ir dažādi. Savu dabisko spēju spēka ziņā. Un libido spēks, un seksuālās intereses atmodas vecums, un pirmā pieredze, intereses, visiem notiek dažādi. Tādēļ nevajag atgrūsties no savas pieredzes un sava laika (iespējams kulturālāka), bet gan paskatīsimies uz mūsu šodienas, tagadējo bērnu. Tādu, kāds viņš ir.

Un šeit ir nepieciešama gudrība, lai atšķirtu īstenību no iedomātā, un nenodarīt bērnam ļaunumu – saprast, vai tā ir bērna slimīga pieķeršanās, vai seksuālas attiecības, vai vienkārši draudzība, kas no malas izskatās dīvaini. Vairumā gadījumu mierīga saprotoša saruna ar bērnu par šo delikāto tēmu, kuru, kā liekas viņš pašlaik pēta, paskaidrojot viņam savas pozīcijas, ir spējīga dotajā etapā bērnam salikt visus punktus uz i. Nav jābaidās par to runāt. Ticiet, bērni jau pietiekami zina. Un bieži pašos neglītākajos un netīrākos veidos (kā tas tiek pasniegts „uz ielas”). Un tas ir tieši tāpēc, ka pieaugušie kaunas izskaidrot bērniem, kas tās ir par attiecībām, kāpēc tā viss ir iekārtots zēniem un meitenēm, un kam tas viss pēc tam viņiem būs nepieciešams – vēlāk, kad viņi izaugs, kad būs gatavi psiholoģiski šīm attiecībām, tai atbildībai, kuru prasa sekss.

Avots: malchishki.ru

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: